Euharistijas svinības Skopjē Euharistijas svinības Skopjē 

Dieva Vārds pārveido mūsu izvēles, jūtas un prioritātes

Cilvēks ir izsalcis ne vien pēc maizes, bet arī pēc Dieva, pēc brālības, pēc satikšanās un savstarpējas dalīšanās priekā. Kā šo izsalkumu var remdēt? Šim tematam pievērsās pāvests, pirmdien, 7. maijā, Skopjē, Ziemeļmaķedonijā, uzrunājot uz viņa vadītajām Euharistijas svinībām sapulcējušos ticīgos. Dievkalpojumā piedalījās aptuveni 15 tk. cilvēku.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Homīlijā Francisks norādīja, pie kā mūsdienu cilvēkus noved šodien izplatītā dezinformācija, dzīšanās pēc spožuma, tūlītēju rezultātu meklēšana un nemitīgā uzturēšanās virtuālajā pasaulē.

"Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks, un kas uz mani tic, tam neslāps nekad", lasām Jāņa evaņģēlijā (6, 35). Komentējot šos vārdus, Svētais tēvs atsaucās uz maizes pavairošanas brīnumu. "Tie bija svētki", viņš sacīja. "Svētki, kas ļāva atklāt, kādu pārpilnību Dievs dod saviem bērniem un kā Viņš par tiem rūpējas, daloties maizē un padarot tos par brāļiem. Pāvests aicināja iedomāties šo pūli, kas bija ap Jēzu. Šie cilvēki, kuri bija izsalkuši un klusi sekoja Jēzum, lai dzirdētu no Viņa kādu vārdu, tagad varēja piedzīvot brālības brīnumu, kura rezultāts bija sāta piedzīvošana un pārpilnība.

Kungs ieradās, lai dotu pasaulei dzīvību, un Viņš to vienmēr dara, izaicinot mūs ar saviem šaurajiem aprēķiniem, ar savām viduvējām gaidām un ar mūsu intelektuālismu virspusējību; Viņš liek mums pārskatīt savus skatījumus un to, par ko bijām pārliecināti. Viņš aicina mūs pāriet uz jaunu apvārsni, kur būtu vieta citādākam īstenības veidošanas veidam. Viņš ir dzīvā Maize, kas no debesīm nokāpusi. Viņš saka: "kas pie manis nāk, tas neizsalks, un kas uz mani tic, tam neslāps nekad".

Visi šie ļaudis, kuri bija ap Jēzu un piedzīvoja maizes pavairošanas brīnumu, saprata, ka izsalkumam pēc maizes bija arī citi nosaukumi: izsalkums pēc Dieva, brālības, satikšanās un iespējas dalīties priekā. Runājot par mūsdienām, pāvests norādīja:

“[Mēs esam pieraduši ēst cieto dezinformācijas maizi un beigās esam kļuvuši par diskreditēšanas, "birku" un negoda gūstekņiem. Mēs domājām, ka konformisms remdēs mūsu slāpes, un beigās mums nākas dzert vienaldzības un nejūtības ūdeni. Mēs mēģinājām sevi uzturēt ar spožiem un lieliem sapņiem, bet beigās mums nākas piedzīvot izklaidīgumu, noslēgšanos un vientulību. Mēs visu laiku esam kontaktā, bet beigās esam zaudējuši brālības garšu.]”

Mēs dzenamies pēc ātra un droša rezultāta, bet beigās mūs pārņem nepacietība un satraukums. Mēs, kas esam kļuvuši par virtuālās pasaules vergiem, esam pazaudējuši realitātes izjūtu. Uzstājīgi un bezbailīgi teiksim: "Kungs, mēs esam izsalkuši…".

Uzrunas turpinājumā pāvests paskaidroja, ka tikai Dieva Vārda maize var atvērt mūsu sirdi un kliedēt mūsu vientulību, tikai Viņa žēlsirdības pavairošana var lauzt stereotipus un panākt dalīšanos debesu Tēva līdzjūtībā pret katru cilvēku, sevišķi, pret tiem, par kuriem neviens nerūpējas, kuri ir aizmirsti un tiek nievāti. "Uzstājīgi un bezbailīgi teiksim: 'Kungs, mēs esam izsalkuši pēc maizes – pēc Tava Vārda maizes un brālības maizes'", atkārtoti mudināja Francisks. Mēs esam izsalkuši pēc brālības, mēs ilgojamies piedzīvot tādas tikšanās, kurās Kunga Vārds iedzīvinātu mūsos cerību, atmodinātu maigumu, padarītu jūtīgākas mūsu sirdis un tādējādi pavērtos pārveidošanās un atgriešanās ceļš.

Kā mēs varam remdēt šo izsalkumu? Pāvests norādīja, ka vienīgais, ko Kungs no mums prasa, ir tas, lai mēs nāktu. Viņš aicina mūs sākt kustēties, iet, doties pie Viņa. Viņš mūs mudina doties pie Viņa, lai padarītu mūs par savas dzīves un misijas līdzdalībniekiem. Taču "nākt" nenozīmē tikai pārvietoties no vienas vietas uz otru – skaidroja Svētais tēvs. Drīzāk tā ir spēja ļaut sevi izkustināt, ļaut Viņa Vārdam pārveidot mūsu izvēles, mūsu jūtas, mūsu prioritātes, lai mūsu rīcība un valoda līdzinātos Viņa rīcībai un valodai, un mūsu mīlestība būtu konkrēta un sataustāma ikdienas realitātē.

To, kas ir izalkums pēc maizes, brālības un Dieva, labi zināja Māte Terēze. Tāpēc viņa balstīja savu dzīvi uz diviem pīlāriem – Euharistijā iemiesoto Jēzu un nabagos iemiesoto Jēzu. Runa ir par mīlestību, ko saņemam un ko dodam. Šie divi pīlāri ir viens no otra nešķirami. Māte Terēze devās pie Kunga un tai pat laikā viņa gāja pie brāļa, kuru citi nicināja, nemīlēja, bija aizmirsuši un pametuši vienu. Viņa gāja pie brāļa un sastapās ar paša Kunga vaigu…, jo viņa zināja, ka Dieva mīlestība un tuvākmīlestība saplūst vienā veselumā. Vismazākajā mēs satiekam pašu Jēzu un Jēzū – Dievu. Šī mīlestība bija vienīgais, kas spēja remdēt viņas izsalkumu.

07 maijs 2019, 17:00