Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (ANSA)

Izeja ciešanās ir nevis ieraušanās sevī, bet lūgšana

Kad mēs pārbaudījumu brīžos ieraujamies sevī, tad izrokam sev vēl dziļāku un tumšāku ciešanu tuneli. Izeja ir nevis vientulības izvēlēšanās, bet lūgšana, uzticēšanās Tēvam un mīlestības pilnas attiecības. Tikai tā atradīsim mierinājumu un stiprinājumu – norādīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Tā kā jau rīt, Lielajā ceturtdienā, sāksies tā sauktais "Triduum" jeb Trīs Svētās dienas, Klusās nedēļas katehēzē Francisks pievērsās dažiem vārdiem, ar kuriem savu ciešanu laikā lūdzās Jēzus.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot šai saulainajā un diezgan siltajā 17. aprīļa priekšpusdienā Romā, Svētā Pētera laukumā, sapulcējušos daudzu valstu svētceļniekus un ticīgos visā pasaulē, pāvests aicināja katru uzdot sev jautājumu: Kam es dzīvoju? Vai es dzīvoju savam vai Dieva godam? Vai nav tā, ka es gribu tikai no citiem saņemt godu, vai protu arī kaut ko no sevis dot citiem? Kad runa ir par godu, runa ir par mīlestību.

Pēc Pēdējām Vakariņām Jēzus, pacēlis acis uz debesīm, lūdzās: "Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi. Pagodina mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija" (Jņ 17,1.5). Komentējot šo Svēto Rakstu fragmentu, pāvests skaidroja, par kādu godību šeit tiek runāts. Viņš atzina, ka Jēzus lūgums liekas esam paradoksāls. Tuvojas ciešanas, bet Viņš lūdz, lai tiktu pagodināts.

Godība, saskaņā ar Bībeli, ir Dieva pestījošās klātbūtnes cilvēku vidū atšķirības zīme – skaidroja Francisks. Kad runa ir par godu, runa ir par Dieva atklāšanos. Minētajā brīdī tieši Jēzus galīgi atklāj Dieva klātbūtni un pestīšanu. Un tas notiek Lieldienu ietvarā. Pacelts pie krusta, Jēzus tiek "pagodināts" (sal. Jņ 12,23-33). Tieši tur Dievs uz visiem laikiem atklāj savu godību. Kas ir Dieva godība?

“Mēs atklājam, ka Dieva godība ir nekas cits kā mīlestība – tīra, neprātīga un neiedomājama mīlestība, kas sniedzas pāri visiem ierobežojumiem un mēriem.”

Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs aicināja lūgties, lai debesu Tēvs noņem no mūsu acīm visus plīvurus, lai tādējādi, raugoties šais dienās uz krucifiksu, mēs spētu pieņemt to, ka Dievs ir mīlestība. Mēs bieži vien Viņu iedomājamies nevis kā Tēvu, bet kā kungu jeb saimnieku, nevis kā žēlsirdīgu Pestītāju, bet kā bargu tiesnesi. Pateicoties Lieldienu notikumam, Dievs noārda visus attālumus. Viņš mums atklājas lielā mīlestībā un pazemībā, un gaida no mums neko citu kā tikai mīlestību. Runājot par to, ko nozīmē pagodināt Dievu, Francisks paskaidroja:

“Mēs Viņu pagodinām tad, kad visu darām ar mīlestību, kad katru darbu izpildinām no visas savas sirds, tā, kā to darītu Viņam.”

Īstā godība ir mīlestības godība tāpēc, ka tikai mīlestība dod pasaulei dzīvību – turpinājumā teica pāvests. Tā, protams, ir pavisam kaut kas cits nekā pasaulīgā godība, kas izpaužas tanī, ka mēs tiekam apbrīnoti, slavēti un cildināti, un atrodamies visa centrā. Dieva godība ir paradoksāla godība. Tajā nav "aplausu", tās centrā ir nevis "es", bet otra persona. Lieldienās, patiešām, ieraugām, ka Tēvs pagodina Dēlu un Dēls pagodina Tēvu. Neviens negodina sevi.

Pēc Pēdējām Vakariņām Jēzus dodas uz Ģetzemanes dārzu, kur Viņš sāk baiļoties par priekšā stāvošajām ciešanām, ir noskumis un lūdzas. Kamēr mācekļi guļ un Jūda ved karavīrus, Jēzus lūdzas. Pār Viņa lūpām atskan vismaigākais vārds "Abba", tas ir, "tēti" (sal. Mk 14,33-36).

Šajā kontekstā pāvests paskaidroja, ka Jēzus aicina mūs pārbaudījumos steigties pie Tēva un mesties Viņa apskāvienos, jo tieši lūgšanā smeļam spēku, lai, neraugoties uz sāpēm, ietu uz priekšu. Lūgšanā mēs saņemam mierinājumu un stiprinājumu. Jēzus, visu cilvēku atstāts, piedzīvo bailes un skumjas, taču Viņš nav viens. Viņš ir kopā ar Tēvu. Mēs, turpretī, nonākot savās "Ģetzemanēs", bieži vien izvēlamies palikt vieni. Tā vietā, lai teiktu "Tēvs" un pilnībā uz Viņu paļautos, mēs ieraujamies sevī, tādējādi nonākot vēl dziļākā tumsā un vēl lielākās ciešanās. "Lielākā problēma ir nevis sāpes", uzsvēra Francisks, "bet tas, kā mēs pret tām izturamies". Vientulība nav izeja. Izeja ir lūgšana, tāpēc ka lūgšana ir attiecības un uzticēšanās.

Jēzus savās ciešanās lūdzās arī par saviem pāridarītājiem: "Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara" (Lk  23,34). Viņš lūdzās par saviem slepkavām. Tas notika pie krusta – vislielāko sāpju brīdī. Tieši tad mīlestība sasniedza savu kulmināciju. Pāvests atgādināja, ka piedošanā slēpjas milzīgs spēks, kas salauž ļaunuma apburto loku. Katehēzes noslēgumā viņš ieteica, lai šajās dienās, lūdzoties "Tēvs mūsu", mēs lūgtu Dievam kādu no šīm žēlastībām – spēju dzīvot Dieva godam, tas ir, dzīvot ar mīlestību, spēju visos pārbaudījumos pilnībā uzticēties Tēvam un mīlestības attiecībās ar Viņu rast piedošanu un spēku piedot. Francisks piebilda, ka Tēvs mums ne tikai piedod, bet arī dod mums spēku piedot citiem.

Trešdienas Vispārējās audiences noslēgumā pāvests apliecināja savu solidaritāti Francijas tautai, ko pirmdienas vakarā skāra Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēka traģēdija.

17 aprīlis 2019, 14:35