Publicēts apustuliskais pamudinājums "Christus vivit!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pirmās nodaļas nosaukumā ietverts jautājums “Ko Dieva Vārds vēlas teikt jauniešiem?” Pāvests īsumā iepazīstina ar Svēto Rakstu tēliem, kas ir jauni gados. Vispirms ar Vecās Derības Jāzepu, Gideonu, Samuelu, ķēniņu Dāvidu, Zālamanu un Jeremiju, Naamanu un Ruti. Vēlāk Francisks pāriet uz Jauno Derību, kur Jēzus apliecina, ka būt jaunam nenozīmē būt mazāk cienītam nekā gados vecam.
Otrā nodaļa saucas “Jēzus vienmēr ir jauns”. Pāvests apraksta Jēzus bērnību un pusaudža gadus kopā ar Mariju un Jāzepu Nācaretē, vēlāk pievēršas “Baznīcas jaunībai”. “Lūgsim Kungu, lai viņš atbrīvo Baznīcu no tiem, kuri vēlas, lai tā noveco, tiek ieslodzīta pagātnē, kuri vēlas traucēt tās attīstību, vai liek palikt stagnātiskai,” aicina Francisks. Viņš atzīmē arī, ka pasaulē ir jaunieši, kuri Baznīcu uztver kā kaut ko nevajadzīgu, vai to pat neieredz. Dokumentā teikts, ka šādu attieksmi vairo nopietni un saprotami iemesli – seksuālie un finansiālie skandāli, slikti sagatavoti priesteri, kas nespēj izprast jauniešus, nepietiekamā jauniešu iesaistīšana kristīgajā kopienā, grūtības izskaidrot Baznīcas mācību un ētisko nostāju mūsdienu sabiedrībai.
Trešajā nodaļā “Jūs esat Dieva tagadne” pāvests norāda, ka jaunieši bieži tiek saukti par Baznīcas nākotni, taču, patiesībā, viņi dzīvo jau tagad un jau tagad uzdod jautājumus, uz kuriem gaida atbildes. Šai nodaļā tiek runāts, piemēram, par mūsdienu kultūru, kas kā modeli, pēc kura vienmēr tiekties, piedāvā jaunības skaistumu un izmanto jauniešu ķermeņus par reklāmas objektu. “Tam ir maz sakara ar jauniešiem. Tie ir pieaugušie, kas vēlas jaunības skaistumu sev,” raksta Francisks. Viņš aplūko arī seksualitātes tematu, atzīmējot, ka pasaulē, kas nemitīgi izceļ seksualitāti, nav viegli saglabāt veselīgas attiecības ar savu miesu. Tāpēc seksuālā morāle bieži kļūst par neizpratnes un attālināšanās no Baznīcas iemeslu. Baznīca tiek uzskatīta par tiesāšanas un nosodījuma vietu.
Ceturtajā nodaļā “Liela vēsts jaunajiem cilvēkiem” Svētais tēvs uzsver, ka “Dievs ir mīlestība”, ka “Kristus jūs atpestī” un ka “Viņš ir dzīvs”.
Piektajā nodaļā ar nosaukumu “Jaunības takas” Francisks aicina jauniešus nebūt par pasīviem vērotājiem, bet dzīvot dzīvi, veidojot attiecības ar Dievu un ar citiem, tiekties pēc garīgās attīstības, iesaistīties sociālajās aktivitātēs, dot ieguldījumu savai ģimenei, kopienai, tautai, palīdzēt nabadzīgajiem.
Sestajā nodaļā “Jaunie cilvēki ar saknēm” Svētais tēvs liek uzmanīties no tiem, kuri jauniešus grib iedrošināt celt nākotni bez saknēm, it kā pasaulei nebūtu vēstures un tā sāktos tikai tagad, šajā brīdī. Šādi cilvēki vēlas panākt, lai jaunieši sekotu tikai viņu apsolījumiem un darbotos saskaņā ar viņu plāniem. To piekopj daudzas ideoloģijas, kuras grib iznīcināt atšķirības, lai varētu uzkundzēties un valdīt bez iebildumiem.
Septītajā nodaļā “Kalpojums jauniešiem” pāvests skaidro, ka šo kalpojumu iespaido sociālās un kultūras izmaiņas, un jaunieši bieži vien neatrod atbildes uz saviem jautājumiem. “Kalpojumam jauniešiem” ir jābūt elastīgam,” uzsver Francisks. Jaunie cilvēki ir jāaicina uz pasākumiem, kas dod tiem iespēju ne tikai mācīties, bet arī sarunāties, svinēt, dziedāt, klausīties reālus stāstus par pieredzi, kas gūta satiekot dzīvo Dievu. “Ir jārespektē jauno cilvēku brīvība, taču tiem ir nepieciešama arī pavadība,” raksta pāvests. Pirmā šāda pavadības vieta ir ģimene, tad seko plašāka kopiena. Ir jāspēj kalpot jauniešiem ar personīgo piemēru.
Astotajā nodaļā “Paaicinājums” Francisks runā par diviem aicinājuma veidiem – aicinājumu uz ģimenes dzīvi un aicinājumu uz konsekrēto dzīvi.
Visbeidzot, apustuliskā pamudinājuma “Christus vivit” devītā nodaļa ir veltīta tematam “Izšķirtspēja”. Bez tās mēs kļūtu par upuriem jebkurai pārejošai modei. Izšķirtspēja ir nepieciešama, lai atklātu savu dzīves aicinājumu.
Apustuliskais pamudinājums noslēdzas ar pāvesta izteiktu novēlējumu doties dzīvē uz priekšu, aizraujot sev līdzi visus, kas ir lēni, vai bailīgi, doties uz priekšu, Kristus vaiga savaldzināti, kuru mēs mīlam, pielūdzam un atpazīstam savos brāļos un māsās, jo īpaši tajos, kas cieš.
