Pāvests futbolistiem: raudzīties uz citiem ar labestību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kultūras un sociālais konteksts, kurā dzīvojam, un ar to saistītās straujās pārmaiņas un izaicinājumi atstāj lielu ietekmi uz mūsu dzīvi – sacīja Francisks, uzrunājot audiences dalībniekus. Mēs tiekam mudināti visu laiku skriet, dzīties pēc visāda veida apmierinājuma, taču dvēselē piedzīvojam dziļu tukšumu. Bieži vien mūsu dzīvei trūkst skaidra mērķa.
Kā uz lielisku līdzekli cīņā ar šo fenomenu, pāvests norādīja uz sportu. Sports ir lieliska vingrināšanās iespēja, jo pieprasa ne tikai tehniskās iemaņas, bet arī treniņus, izlēmību, lielu pacietību, sakāvju pieņemšanu, komandas garu un gatavību sadarboties ar citiem, kā arī prasmi priecāties un būt pozitīviem. Spēlētājam nepietiek tikai mācēt iesist pa bumbu un sakaut savus pretiniekus, bet jāspēj arī mierīgi diskutēt ar viņiem.
Šai sakarā Francisks, runājot par minētās līgas vērtībām, pie kurām pieturas tās locekļi, atgādināja, ka arī sportā ir ļoti svarīgi ar lielu cieņu izturēties pret saviem sāncenšiem, pretiniekiem un katru cilvēku, kuru satiekam. Tas nav viegli. Tas prasa spēju valdīt pār sevi. Mēs varam iemantot sevis savaldīšanu, pateicoties iekšējiem treniņiem un rūpēm par savu garīgo dzīvi. Sportistam ir ne tikai jātrenējas fiziski, bet arī jāattīsta sava iekšējā dzīve, jo cilvēks ir miesas un gara vienība. Ja viena no šīm divām dimensijām tiek atstāta novārtā, tad cieš arī otrā.
Uzrunājot futbola cienītājus, Svētais tēvs uzsvēra, ka "spēles dvēsele ir prieks". To ir jāpatur prātā arī tad, kad amatieris kļūst par profesionāli. Viņš aicināja klātesošos izplatīt šo prieku visu to vidū, kuri viņus atbalsta un jūt viņiem līdzi. Sportisti ir piemērs saviem vienaudžiem un visiem saviem līdzjutējiem. Līdz ar to viņiem ir jāņem vērā, ka viņi ar savu rīcību un sportošanas stilu, var ietekmēt citus pozitīvi vai negatīvi. Pāvests mudināja klātesošos sportistus veicināt savstarpējās solidaritātes un uzmanības garu. "Sabiedrībā mēs varam izglābties tikai kopā", viņš sacīja. "Tad, ja vājākos kā kādus neveiksminiekus atstāsim malā, mēs pazudīsim".
Jēzus vairākas reizes teica: "Pirmie būs pēdējie…". Tas, protams, nenozīmē, ka vajadzētu tiekties pēc sakāves, tas nozīmē, ka visu jādara, raugoties uz citiem ar labestības pilnu skatienu, ka jākļūst "pēdējiem", vismazākajiem. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka solidārā mentalitāte veicinās "kultūras revolūciju", pēc kuras mēs ilgojamies. Pateicoties tai, mēs spēsim veidot tādu pasauli, kurā katrs būs novērtēts un cienīts. Savukārt "komandas gars" ir cilvēces īstā cerība.
