Palmu svētdienas dievkalpojums Palmu svētdienas dievkalpojums 

Palmu svētdienas dievkalpojums Vatikānā

Palmu svētdienā mēs atceramies, kā Kristus dažas dienas pirms savas nāves, ļaužu priecīgi sveikts, ieradās Jeruzalemē, lai piepildītu savu pasaules Pestītāja misiju. «Daudz ļaužu klāja ceļā savas drēbes, bet citi cirta un klāja ceļā koku zarus», raksta svētais Matejs.

Silvija Krivteža - Vatikāns

14. aprīlī Svētā Pētera laukumā pāvests Francisks vadīja dievkalpojumu, kurā piedalījās vairāk nekā 40 tūkstoši ticīgo, īpaši daudz jauniešu, jo Palmu svētdienā tika atzīmēta Pasaules Jauniešu diena diecēzes ietvarā.

«Mācība, kas izriet no Jēzus ciešanām, ir mūsu dzīves un uzvaras pār ļaunumu paraugs. Jēzus norāda, ka ar krustu nevar vienoties, to vai nu jāpieņem, vai jāatmet», – Palmu svētdienas dievkalpojumā teica Francisks. Svinības Vatikānā iesākās ar krāšņu procesiju, kurā piedalījās kardināli, bīskapi, priesteri, konsekrētās personas un  jaunieši. Procesijas dalībnieki nesa palmu un olīvkoku zarus, pieminot Jēzus triumfālo ieiešanu Jeruzalemē.

Sprediķa sākumā pāvests atgādināja, ka katru gadu Kluso nedēļu pavada dubults noslēpums: prieks par Jēzus ierašanos Jeruzalemē un Viņa pazemošana. Kopā savijas priekpilnie saucieni un ārkārtīga nežēlība. Palmu svētdienā tiek lasīts Kunga ciešanu apraksts. Jēzus parāda, kā izdzīvot rūgtus brīžus un smagus kārdinājumus, nezaudējot sirdī mieru, paļāvību uz Tēvu un paklausību Viņa pestīšanas plānam.

“[Arī šodien Jēzus, ierodoties Jeruzalemē, rāda mums ceļu. Šajā notikumā redzam, ka ļaunā gara, šīs pasaules valdnieka, rokās ir karte – triumfālisma karte, bet Kungs tam atbildēja, paliekot uzticīgs savam ceļam, pazemības ceļam. Triumfālims cenšas sasniegt mērķi ejot vieglāko ceļu. Tas cenšas ielēkt uzvaras ratos. Triumfālima gars barojas no vārdiem un žestiem, kas diemžēl nespēj iziet cauri krustam. Tas barojas no konfrontācijas, uzskatot citus par sliktiem, neveiksmīgiem, nespējīgiem. Triumfālisma forma ir pasaulīguma gars, kas ir vislielākais apdraudējums un visbriesmīgākais kārdinājums Baznīcā.]”

Francisks norādīja, ka ierodoties Jeruzalēmē Jēzus dalījās priekā ar cilvēkiem, kuri Viņu sauca par Karali un Mesiju. Pazemība nenozīmē realitātes noliegšanu. Jēzus patiesi ir Mesija un Karalis, teica Svētais tēvs. Jēzus zina, ka, lai sasniegtu patieso uzvaru, vajag sagatavot vietu Dievam, un to var izdarīt tikai caur lūgšanu, klusēšanu, pazemošanos. Ar krustu nevar vienoties, to vai nu jāpieņem, vai jāatmet. Caur pazemošanos Jēzus atklāja mums ticības ceļu, uzsvēra pāvests.

“[Pirmā, kas gāja pa šo ceļu, bija Kristus Māte, Marija. Viņa ir pirmā mācekle. Marijai un svētajiem nācās ciest, lai uzticīgi ietu pa ticības un Dieva gribas īstenošanas ceļu. Smagos un sāpīgos dzīves brīžos ticības atbilde mums dārgi maksā. Tā ir ticības nakts. Tomēr tikai pēc šādas nakts aust augšāmcelšanas gaisma. Krusta pakājē Marija savā sirdī no jauna pārdomāja vārdus, ar kādiem Enģelis viņai pasludināja Dēla piedzimšanu: «Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu un Kungs tam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi un Viņa valstībai nebūs gala» (Lk 1,32-33). Uz Kalvārijas kalna Marija piedzīvo šī apsolījuma pilnīgu noliegumu: viņas Dēls mirst pie krusta kā noziedznieks. Abi divi ir klusēšanas piemēri.]”

 

15 aprīlis 2019, 12:57