Milānas Svētā Kārļa institūta studentu un pasniedzēju vizīte Vatikānā
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tikšanās ar studējošo jaunatni noritēja priecīgā svētku gaisotnē. Uzrunu pāvests teica spontānā veidā, atbildot uz studentu jautājumiem. Pāvila VI aulā bija pulcējušies ap 2600 cilvēku. Jāatgādina, ka Milānas Svētā Kārļa institūtā savulaik ir mācījies arī Ahille Ratti – pāvests Pijs XI.
Kāds jaunietis, kurš savulaik strādājis par brīvprātīgo Peru un iepazinies ar cilvēkiem, kas cietuši visdažādākās netaisnības, tiekoties ar Francisku pajautāja, kāpēc varētu šķist, ka Dievs vieniem dod priekšroku vairāk nekā citiem. Pāvests apliecināja, ka ne jau Dievs šķiro cilvēkus, bet gan mēs paši, cilvēki, to darām ar netaisnīgām ekonomiskām sistēmām, ar ieročiem. Francisks atgādināja pazīstamo Dostojevska jautājumu “Kāpēc cieš bērni?” Svētais tēvs kārtējo reizi bija spiests atzīt, ka uz daudziem jautājumiem atbilžu nav.
Sarunā ar studentiem pāvests atzīmēja, ka arī ņirgāšanās skolā, klasē, nav nekas cits kā tendence šķirot citus, lai paši izceltos uz viņu trūkumu fona. “Mums visiem iekšā ir citu destrukcijas sēkla,” atzīmēja Francisks. Ņirgāšanos par citiem viņš nosauca par kara pieteikumu.
Turpinājumā Svētais tēvs izcēla dialoga kultūras nepieciešamību. To nav iespējams attīstīt, ja mums nav identitātes, ja neapzināmies savu piederību tautai. Taču Francisks lika arī uzmanīties, lai dialoga vietā neattīstītu “mūru celtniecības kultūru”, vai vienaldzības kultūru. Tāda, īsumā, bija pāvesta atbilde institūta pasniedzējai, kura jautāja, kā labāk studentos ieaudzināt kristīgajā kultūrā balstītās vērtības un tai pašā laikā izglītot viņus citu kultūru satikšanai. Atslēgas vārds, ko piedāvāja pāvests, ir “būt iesakņotiem” – būt iesakņotiem savā identitātē, savā vēsturē, savā tautā, iesakņotiem kristietībā. Par šīm saknēm Svētais tēvs aicināja nemitīgi rūpēties, tai skaitā, runāt ar veciem ļaudīm, kas ir savas “tautas atmiņa”.
Francisks lika uzmanīties arī no “rasistiskas sirds”. Viņš iedrošināja nebaidīties no migrantiem, veicināt tikšanās kultūru, būt spējīgiem konfrontēties ar atšķirīgo. Tikšanās laikā tika skarta arī cita kultūras forma, proti, vienaldzības kultūra. “Tā ir tirānija, kas nāk no relatīvisma,” norādīja pāvests. “Vienaldzības kultūra nav radoša, tā neļauj augt, tā cilvēku apdzēš kā autonomu, domājošu būtni, lai to pakļautu un nogremdētu” viņš brīdināja. No vienaldzības kultūras izriet integrālismi, fundamentālismi un sektantisks gars. Francisks pamudināja tiekties pēc atvērtas kultūras, kas, piemēram, ārzemniekā, migrantā, citai kultūrai piederīgajā ļauj saskatīt subjektu, ko uzklausīt, atzīt un novērtēt.
Svētais tēvs īpašā veidā vērsās pie pasniedzējiem, uzsverot personīgās liecības nepieciešamību. “Māciet jauniešiem uzsākt procesus, nevis aizņemt vietas!” mudināja Francisks. Viņš paskaidroja, ka cilvēki, kas ir mācīti aizņemt vietas, nedara neko citu kā konkurē uz to, lai šo vietu ieņemtu. Savukārt, tam, kurš ir izglītots uzsākt procesus, ir darīšana ar laiku, nevis tikai ar brīdi, vai telpu. Laiks ir kaut kas vairāk par telpu.
Visbeidzot, Svētais tēvs aicināja virzīties uz priekšu nevis vieniem, bet grupā, kopā ar citiem, palīdzēt tiem, kas netiek līdzi, atbalstīt citam citu, vienmēr izjust kopienas centrālo nozīmi.
