Dialogā ar Dievu nav vietas individuālismam
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks jau sesto reizi aplūkoja "Tēvs mūsu" lūgšanu, šoreiz uzsverot, ka Dievs ir mūsu visu Tēvs. Trešdienas vispārējā audiencē piedalījās aptuveni 7 tk. ticīgo. Uzrunājot Pāvila VI zālē, Vatikānā, sapulcējušos svētceļniekus un ticīgos visā pasaulē, Svētais tēvs aicināja pārdomāt šādus jautājumus: Vai, lūdzoties, esmu atvērts daudzu tuvo un tālo cilvēku saucieniem? Vai es neuzskatu lūgšanu par sava veida anestēziju, kas palīdz man būt mierīgākam?
"Mums jālūdzas tā, kā to mums mācīja Jēzus", sacīja pāvests. Mateja evaņģēlijā lasām: "Kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā" (Mt 6,6). Iepriekšējā pantā Jēzus saviem mācekļiem norāda, lai tie nebūtu kā liekuļi, un, lūdzoties, nemēģinātu izrādīties cilvēku priekšā.
"Jēzus negrib liekulību", uzsvēra Francisks, atgādinot, ka Dieva priekšā izlikšanās nav iespējama. Dievs redz mūsu sirdi. Viņš redz mūs tādus, kādi esam. Līdz ar to izlikties nav iespējams. Īsta lūgšana ir tāda, kas nāk no sirds dziļumiem. Lūgšana ir kluss dialogs ar Dievu. Tās laikā divas personas, kas mīl viena otru, apmainās skatieniem. Lūgšana ir skatienu apmaiņa. Cilvēks skatās uz Dievu un ļauj Dievam sevi uzlūkot. Tā ir skaista lūgšana – atzina Svētais tēvs.
Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja, ka pat ja lūgšana ir dziļi iekšēja lieta, tā nekad neved pie ieraušanās sevī. Kristietis, kura sirds dziļumos norisinās īsta komunikācija ar Dievu jeb mīlestības apmaiņa, nekad neatstās pasauli ārpus sava sirds "kambara" durvīm. Viņa sirdī vienmēr būs vieta arī citiem cilvēkiem, dažādām situācijām un problēmām. Viņš visu paturēs savā sirdī un iekļaus savā lūgšanā.
Francisks norādīja, ka "Tēvs mūsu" lūgšanā nav atrodams vārds "es". Jēzus māca mūs lūgties un grib, lai vispirms pār mūsu lūpām nāktu vārds "Tu", jo kristīgā lūgšana ir dialogs. Mēs lūdzamies: "Svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek…". Savukārt "Tēvs mūsu" lūgšanas otrajā daļā atrodam personas vietniekvārdu "mēs": "Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus… neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna". Viselementārākie cilvēka lūgumi ir izteikti daudzskaitlī – skaidroja pāvests. Kristietis nelūdz maizi tikai sev, viņš to lūdz visiem. Kāpēc minētajā lūgšanā netiek lietots vārds "es"?
Kristietis savā lūgšanā piemin visu to cilvēku, kas dzīvo viņam līdzās, grūtības – turpināja pāvests. Kad pienāk vakars, viņš pastāsta Dievam par to, kādus sāpīgos brīžus piedzīvoja pa dienu. Viņš noliek Dieva priekšā daudzus jo daudzus cilvēkus – gan draugus, gan ienaidniekus. Viņš tos neraida projām, it kā tie viņu apdraudētu un neļautu sakopoties. Ja kāds neredz, ka viņam apkārt daudzi cieš, ja neiežēlojas par nabagu asarām, tas nozīmē, ka viņam ir akmens sirds – norādīja Francisks. Tādā gadījumā ir jālūdzas, lai Kungs ar savu Garu pieskaras mūsu sirdij un to mīkstina. Kristus nekad nebija vienaldzīgs pret cilvēku ciešanām. Katru reizi, kad redzēja, ka kāds ir vientuļš, ka kāds cieš miesā vai garā, Viņš juta tam līdzi. Šai sakarā pāvests atgādināja, lai mēs neaizmirstam vārdu "līdzjūtība", kas ir viens no Evaņģēlija atslēgas vārdiem.
Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs lika saprast, ka, ja es uztveru lūgšanu tikai kā sava veida anestēziju, kurā meklēt mierinājumu, tad tā nav īsti kristīga lūgšana. Jēzus mūs iemācīja lūgties, lietojot vārdu "mēs", lai nepieļautu ieslēgties sevī un būt mierā vienatnē ar sevi, bet lai pamudinātu mūs būt atbildīgiem par saviem brāļiem un māsām. Šķiet, ka ir tādi cilvēki, kuri nemeklē Dievu, taču Jēzus liek mums lūgties arī par viņiem, jo Dievs viņus meklē vairāk nekā visus citus. Jēzus atnāca nevis veselo, bet slimo un grēcinieku dēļ (sal. Lk 5,31). Viņš atnāca, lai glābtu visus. Tas, kurš domā, ka ir vesels, īstenībā, ir tāds nav. "Ja mēs darbojamies taisnības labā, tad nejutīsimies labāki par citiem", mudināja pāvests. Debesu Tēvs liek savai saulei uzlēkt kā pār labajiem, tā arī pār ļaunajiem (sal. Mt 5,45).
Francisks uzsvēra, ka Tēvs mīl visus, un aicināja mūs mācīties no Dieva, kurš ir labs pret visiem – ne tā kā mēs, kuriem izdodas būt labiem tikai pret kādu, kas mums simpatizē. Dievs mīl visus – gan svētos, gan grēciniekus. Dzīves novakarē tiksim tiesāti pēc tā, cik daudz mūsos būs bijis mīlestības, cik mēs būsim mīlējuši. Runa nav par mīlestību emociju līmenī, bet par līdzjūtības pilnu mīlestību, kas izpaužas konkrētos darbos, kā to māca Evaņģēlijs: "Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši" (Mt 25,40).
