Pāvests tiekas ar Itālijas juristu apvienību
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs apgalvoja, ka Itālijas juristu apvienības uzdevums ir sargāt demokrātijas likumus un veicināt konstitucionālās vērtības “kalpojumā kopējam labumam”. Francisks piebilda, ka juristi caur “padziļinātu izpēti” un “nemitīgiem atjaunotnes centieniem” punktuāli un precīzi ir aicināti pieņemt “faktu realitāti”. Taču šis fundamentālais pienākums bieži vien iekļaujas šķībā un saplosītā sociālajā audeklā:
“Dzīvojam kontekstā, ko caurvij spriedze un šķelšanās, kas riskam pakļauj jau pašu sociālā audekla kopā saturošo pamatu un novārdzina daudzu cilvēku pilsonisko sirdsapziņu, pamudinot tos nobēgt privātajā sfērā. Tas liek zaudēt ieinteresētību un kļūst par nelikumību augsni. Neskaitāmu tiesību pieprasīšana, tai skaitā to, kuras saistās ar trešo un ceturto jauno tehnoloģiju paaudzi, bieži vien iet kopsolī ar vājo izpratni par saviem pienākumiem un sabiedrībā izplatīto nejūtīgumu pret daudzu cilvēku, pat milzīgu cilvēku masu primārajām tiesībām.”
Pāvests norāda, ka dzīvību sociālajam audeklam var piešķirt, izceļot “taisnīguma primāro vērtību, kas ir nepieciešams ikvienas dzīves jomas korektai darbībai”. Francisks atgādina, ka taisnīgums, saskaņā ar filozofisko tradīciju, ir “kardināls tikums”, kas “rāda pareizo virzienu”.
Pāvests teica, ka bez fundamentālā atbalsta punkta, kāds ir taisnīgums, “visa sociālā dzīve paliek iesprūdusi gluži kā nosēdušās durvis, kuras vairs neveras, vai kuras sāk čīkstēt un berzties.” “Visām pozitīvajām enerģijām, kas atrodas sociālajā miesā, ir jātiecas pēc taisnīguma, jo tas ir galvenais rekvizīts, lai sasniegtu mieru,” norādīja Francisks.
Svētais tēvs atzīmēja, ka juristi savā ikdienas kalpojumā sastopas ar daudzām grūtībām. Sākot no “resursu trūkuma, lai uzturētu struktūras un pieņemtu personālu”, līdz “aizvien augošajai juridisko situāciju komplicētībai”, “likumu pārpilnībai”, “konfliktam starp dažādiem likumiem – veciem un jauniem, nacionāliem un starptautiskiem”, utt. Šiem šķēršļiem jāpieskaita arī tā saucamie “caurumi likumos”. Attiecībā uz tiem pāvests teica:
“Caurumi likumos pastāv dažos svarīgos jautājumos, kuru vidū ir tie, kas attiecas uz dzīvības sākumu un beigām, uz ģimenes tiesībām un uz sarežģīto imigrantu realitāti. Šīs kritiskās situācijas no juristiem prasa uzņemties atbildību, kas tiecas tālāk par viņu ierastajiem amata pienākumiem. Ir nepieciešams, lai viņi šīs situācijas konstatētu un ar lielāku akurātību par tām izteiktos.”
Francisks piebilda, ka sociālajā kontekstā, kurā aizvien vairāk par normālu, nevis par skandālu tiek uzskatīta individuālo interešu apmierināšana uz kolektīvo interešu rēķina, juristi ir īpaši aicināti “sniegt nesavtīguma zīmi”, tālu no sevis turēt “favorītismus un modernos strāvojumus” un būt brīviem no “personīgā izdevīguma meklējumiem”. Viņiem ir jāspēj atteikties no spiediena un no savtīgu interešu vadītiem pamudinājumiem no malas. Bez tam, Francisks juristus aicina sargāt tiesvedības neatkarību un jo īpaši katras personas cieņu:
“Laiks un veids, kādos tiek pielietots taisnīgums, skar cilvēku, jo īpaši nespēcīgāko dzīvo miesu, un atstāj tajā atvieglojuma un mierinājuma, vai arī ievainojuma, aizmirstības un diskriminācijas zīmes. Tāpēc, jūsu nozīmīgajā izšķirtspējas un sprieduma kalpojumā, vienmēr centieties respektēt katra cilvēka cieņu, bez diskriminācijas un aizspriedumiem pret dzimumu, kultūru, ideoloģiju, rasi, reliģiju. Lai jūsu skatiens uz tiem, kurus esat aicināti tiesāt, vienmēr būtu labestības skatiens. Svētie Raksti māca, ka labāka par tiesāšanu vienmēr ir žēlsirdība. Raksti liek atcerēties, ka uzmanīgs skatiens uz cilvēku un viņa vajadzībām spēj saskatīt patiesību vēl autentiskākā veidā.”
Pāvests uzsvēra, ka juristi ir kas vairāk par funkcionāriem. Viņi ir piemērs visiem pilsoņiem un īpaši jauniešiem. Svētais tēvs novēlēja, lai taisnīgums aizvien vairāk kļūtu “visus aptverošs”, “uzmanīgs pret pēdējiem un pret viņu integrāciju”.
