Vatican News
VATICAN-POPE-AUDIENCE VATICAN-POPE-AUDIENCE  (AFP or licensors)

Dieva mīlestība mums ir vienmēr "pa rokai"

Kas ir mīlestības bads, ko mēs visi izjūtam? Kā mēs varam to remdināt? Atbildi uz šiem jautājumiem atrodam pāvesta 20. februāra katehēzes mācībā. Tā šoreiz bija veltīta tematam: "Tēvs, kas esi debesīs".

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot uz trešdienas vispārējo audienci Pāvila VI zālē sanākušos ticīgos un turpinot skaidrot "Tēvs mūsu" lūgšanu, Francisks kārtējo reizi mudināja paturēt prātā, ka mēs esam Dieva mīļotie bērni. Pat ja visas mūsu šīs pasaules mīlestības sagrūtu, pat ja mums nāktos vilties draudzībā un mīlestībā, pat ja mēs nebūtu piedzīvojuši sava tēva un mātes mīlestību, mēs joprojām varam būt droši, ka Dievs nekad nepārstāj mūs mīlēt. Viņš deg savā mīlestībā pret mums un šo mīlestību nekas nevar apdzēst.

"Katras kristīgās lūgšanas pirmais solis ir ieiešana Dieva tēvišķības noslēpumā", sacīja pāvests. Ieiet noslēpumā nozīmē apzināties, ka Dievs ir mūsu Tēvs. "Mēs nevaram lūgties kā papagaiļi. Vai nu tu ieej noslēpumā, apzinies, ka Dievs ir tavs Tēvs, vai nu tu nelūdzies", viņš skaidroja. Lai izprastu, kādā mērā Dievs ir mūsu tēvs, mēs domājam par saviem vecākiem. Tomēr ar to nepietiek. Šeit ir vajadzīga zināma atsijāšana jeb attīrīšana. Par to ir teikts arī Katoliskās Baznīcas katehismā: "Sirds attīrīšana attiecas uz priekšstatiem par tēva vai mātes būtību, kas atkarīgi no mūsu personiskā dzīves gājuma un vides. Tas viss ietekmē mūsu attiecības ar Dievu" (n. 2779). Francisks atzina, ka nevienam no mums nav bijuši perfekti vecāki. Mums visiem ir savi trūkumi, un arī mēs nekad nebūsim ne perfekti vecāki, ne gani.

“[Mūsu mīlestības attiecības vienmēr iezīmē mūsu trūkumi un egoisms. Līdz ar to bieži vien tās saindē privātnieciskas piesavināšanās vai otra manipulēšanas vēlmes. Ne velti, mīlestības apliecinājumiem nereti pēkšņi seko dusmas un naids.]”

Pāvests piebilda, ka to varam redzēt katru dienu. Vēl pagājušajā nedēļā divi cilvēki viens otru ļoti mīlēja, bet šodien jau ienīst līdz nāvei. Tāpēc, runājot par Dievu kā tēvu, mēs varam domāt par saviem vecākiem – sevišķi, ja viņi mūs mīlēja, - bet tai pat laikā mums ir jāiet vēl tālāk. Mums ir jāiet tālāk tāpēc, ka Dieva mīlestība ir Tēva, kas ir debesīs, mīlestība. Tā ir pilnīga mīlestība, ko mēs šīs dzīves laikā varam tikai nepilnīgi apjaust. "Tēvs mūsu, kas esi debesīs" ir vārdi, kurus mūs aicina lietot pats Jēzus. Svētais tēvs atzina, ka cilvēki mūžīgi ubago pēc mīlestības. Mēs esam mīlestības ubagotāji. Mums ir vajadzīga mīlestība. Mēs meklējam vietu, kur mēs, beidzot, tiktu mīlēti, bet to neatrodam. Cik gan bieži mēs piedzīvojam vilšanos draudzībā un mīlestībā! Šādu vilšanos ir ļoti daudz. Cilvēciskā mīlestība ir ļoti nepastāvīga. Tā ir un var tūlīt pat izgaist kā rīta rasa.

To, cik vāja ir mūsu mīlestība, mēs visi esam piedzīvojuši. Mēs mīlējām, bijām apņēmības pilni, bet tad pēkšņi uznāca vājums un vairs nespējām turēt solījumu, kas kādreiz likās tik viegli. To piedzīvoja arī apustulis Pēteris. Viņš nobijās un metās bēgt. Viņš kļuva neuzticīgs Jēzus mīlestībai – norādīja pāvests. Kad mūs piemeklē vājums, mēs krītam.

Mūsu mīlestība ir nepastāvīga, bet ir vēl kāda cita mīlestība. Runa ir par Tēva, kurš ir debesīs, mīlestību – uzsvēra Francisks. Mēs visi esam šīs mīlestības adresāti. Tā ir vērsta uz katru no mums bez izņēmuma. Lai neviens par to nešaubās! Dievs mūs mīl. Mēs varam teikt: "Dievs mani mīl". Dieva mīlestība ir pastāvīga mīlestība. Lūk, ko par to saka pravietis Isajs: "Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu savu roku plaukstās es tevi esmu iezīmējis" (Is 49, 15-16).

Komentējot šo skaisto Bībeles fragmentu, pāvests atzina, ka šodien modē ir tetovējumi. Isaja vārdus "abu savu roku plaukstās es tevi esmu iezīmējis" varētu pārfrāzēt, sakot: "Es tevi ietetovēju savu roku plaukstās". "Tātad", uzsvēra Francisks, "es atrodos Dieva rokās". Es esmu Dieva rokās un nevaru no tām atbrīvoties. Dievs mūs nekad neaizmirst. Viņš mūs nekad nepamet. Viņa mīlestība ir pilnīga. Pat ja visas mūsu šīs pasaules mīlestības izplēnētu, Dievs ir uzticīgs un nekad nepārstās mūs mīlēt.

Mēs visi izjūtam mīlestības badu, taču mēs nemeklējam kaut ko kas nepastāv. Īstenībā, mēs meklējam Dievu. Šis izsalkums pēc mīlestības ir nekas cits kā aicinājums iepazīt Dievu, kurš ir mūsu Tēvs – paskaidroja pāvests. To labi apliecina sv. Augustīns. Šis jaunais spīdošais orators meklēja radībās to, ko neviena radība nespēja viņam dot. Līdz, beidzot, kādu dienu viņš sadūšojās un pacēla augšup savu skatienu. Tai dienā viņš iepazina Dievu. Viņš atklāja, ka Dievs ir mīlestība.

Vārdkopa "kas esi debesīs" nozīmē nevis attālumu, bet mīlestības pavisam citu dimensiju, radikālo atšķirību no tā, ko mēs esam pieraduši saprast ar vārdu "mīlestība". Runa ir par nenogurstošo, par mūžīgo mīlestību, par mīlestību, kas paliks uz visiem laikiem, par mīlestību, kas vienmēr ir "pie rokas".

“[Pietiek pateikt "Tēvs mūsu, kas esi debesīs", lai tūlīt pat mēs piedzīvotu šo mūžīgo mīlestību.]”

"Tāpēc nebaidies!" mudināja pāvests. "Neviens no mums nav viens. Pat ja tavs šīs zemes tēvs, par nelaimi, būtu tevi aizmirsis un tevī būtu sarūgtinājums pret viņu, tev netiek liegta šī kristīgās ticības fundamentālā pieredze, proti, tu zini, ka esi Dieva ļoti mīļotais bērns un ka nav nekā uz pasaules, kas varētu apdzēst Viņa dedzīgo mīlestību pret tevi".

20 februāris 2019, 13:31