Lūgties nozīmē no visas sirds vērsties pie mīlošā Tēva
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Katehēzes mācībā Francisks atgādināja, ka lūgties nozīmē vienkārši nostāties debesu Tēva priekšā, kurš mūs ļoti mīl un zina, kas mums ir nepieciešams, un sarunāties ar Viņu no visas sirds. Pāvests mūs aicināja nebūt liekuļiem un nelūgties, lai izrādītos citiem, kā arī uzsvēra, ka lūgšana nav daudzvārdība.
"Tēvs mūsu" lūgšana ir ierindota ļoti stratēģiskā Mateja evaņģēlija vietā – Kalna sprediķa vidū (sal. 6, 9-13). Šajā sprediķī, kas sākas ar Kalna svētībām, atrodam Jēzus mācības pašus svarīgākos aspektus. Jēzus sauc par svētīgiem nabagus, lēnprātīgos, žēlsirdīgos, sirdsšķīstos.... Tie ir cilvēki, kuri tā laika ļaužu acīs nebija pārāk ieredzēti. To pašu varam teikt arī par mūsdienām. Tā ir tā "revolūcija", ko īsteno Evaņģēlijs.
Īstenībā, visi cilvēki, kuri mīl, kuri veicina mieru, ir Dieva valstības veidotāji. Minētais fragments atklāj Evaņģēlija novitāti. Likumu nav jāatceļ, bet to ir jāinterpretē jaunā gaismā, atgriežoties pie sākotnējās nozīmes. Šai sakarā Svētais tēvs paskaidroja:
Turpinājumā pāvests norādīja, ka lielais noslēpums, kas veido visas Kalna mācības pamatu, slēpjas vārdos: "Esiet sava debesu Tēva bērni". Mums varētu likties, ka Kalna mācība ir morāla mācība, ka Jēzus prasa, lai mēs darītu gandrīz neiespējamo, bet, īstenībā, tā pāri visam ir teoloģiska mācība. Kristietis vienkārši ir cilvēks, kurš atrodas jauna 'Degošā krūma' priekšā, tāda Dieva priekšā, kuru var saukt par Tēvu. Kristietis apzinās gan to, ka ir grēcinieks, gan arī to, ka viņa priekšā ir Dievs, kurš prasa, lai Viņa bērni uzrunātu Viņu ar vārdu Tēvs. Viņš apzinās, ka Dievs viņu aicina būt atvērtam un ļaut Viņam sevi atjaunot, lai tādējādi pats kļūtu par Dieva gaismas stariņu pasaulē.
Svētais tēvs skaidroja, ka Jēzus, runājot par lūgšanu, aicina mācekļus sargāties no farizejiem un pagāniem. "Un kad lūdziet Dievu, neesiet kā liekuļi", viņš saka, "kuriem patīk sinagogās un ielu stūros stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu!" (Mt 6, 5). Pāvests atzina, ka daži cilvēki lūdzas, bet dzīvo kā ateisti. Viņi dzīvo bez Dieva un lūdzas tikai tādēļ, lai ļaudis viņus redzētu.
Labāk tad nemaz neej uz baznīcu un dzīvo kā ateists! – ar stingrību piebilda Francisks. "Bet ja tu ej uz baznīcu, tad dzīvo kā [Dieva] bērns, kā brālis, un esi īsts liecinieks, bet nevis ieļaunotājs".
Kristietis nelūdzas, lai izrādītos citu priekšā. Vienīgais liecinieks ir viņa paša sirdsapziņa, kur tiek veidots nemitīgs dialogs ar Tēvu. Jēzus saka: "Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā!" (Mt 6, 6). Tātad, Jēzus mūs aicina nebūt kā farizejiem un nebūt arī kā pagāniem, kuri izrunā daudz vārdu un domā, ka tāpēc būs izklausīti (sal. 6, 7).
"Es iedomājos daudzus kristiešus", norādīja pāvests, "kuri domā, ka lūgties – atvainojiet par izteicienu – nozīmē runāt ar Dievu kā papagailim. Nē! Lūgšana iziet no sirds, no iekšienes". Mums ir jālūdzas no sirds. Pietiek nostāties Dieva priekšā, jo Tēvs, pirms Viņu lūdzam, zina, kas mums ir vajadzīgs (sal. 6, 8). Pietiek paturēt prātā Viņa mīlestību, un varam būt droši, ka tiksim izklausīti.