Pāvests pieņem svētceļniekus no divām Itālijas diecēzēm

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Priesteris Bello pēdējās Hrizmas Mises noslēgumā izrunāja šādus vārdus: “Vēlos katram, skatoties acīs teikt: Tev vēlu labu!” Priesteris novēlēja, lai tas būtu katra kristieša dzīves stils – skatīties citam acīs un teikt “Tev vēlu labu!”

Bez tam, priesteris ieteica nestaigāt noskumušiem, jo tie, kas tic Jēzum, nevar būt noskumuši. “Patiešām,” teica pāvests, “tie, kas staigā noskumuši, paliek vieni, viņi visus aprunā, tenko... Viņiem ir skumja sirds. Tiem, kas staigā noskumuši, nav draugu. Viņiem ir ienaidnieki, un viņi redz tikai problēmas, redz tikai dzīves tumšo pusi. Varbūt viss ir skaisti, viss ir balts, viss gaišs, bet viņš, vai viņa redz tikai negatīvo. Savukārt, tie, kas pirmajā vietā liek Kungu, nevis problēmas, rod prieku. Viņi pārstāj raudāt un tā vietā, lai staigātu noskumuši, dara pretējo – viņi sniedz mierinājumu citiem, palīdz citiem.

Pāvests atgādināja, ka šovakar sākas mierinājuma un cerības laiks, sākas Advents. Sākas jauns liturģiskais laiks, kas sev līdzi nes Dieva jaunumu, to, ka Dievs ir katra mierinājuma avots. Ja paraugamies apkārt, redzam visādus jaunumus, taču tie nespēj apmierināt mūsu gaidīto. Mēs vienmēr paliekam izsalkuši. “Mēs tiecamies pēc jaunām lietām, jo esam dzimuši lielām lietām,” savulaik sacīja priesteris Tonino Bello. Pāvests piebilda, ka esam dzimuši, lai būtu kopā ar Kungu. Kad ļaujam Dievam darboties sevī, tad nāk patiesais jaunums. Viņš atjauno un vienmēr pārsteidz. Viņš ir pārsteigumu Dievs.

Pāvests teica, ka viņam patīkot domāt par svēto Jāzepu. Viņš ir labs cilvēks. Jāzeps aizmiga un viņa plāni mainījās. Viņš aizmiga otrreiz un viņa plāni atkal mainījās. Viņš gāja uz Ēģipti un atgriezās no Ēģiptes. Svētais tēvs novēlēja, lai Dievs ir tas, kas maina mūsu plānus, darot mūs priecīgus.

Ir skaisti gaidīt Dieva jaunumus dzīvē. Nedzīvot no kaut kādām gaidām, kas varbūt neīstenojas, bet dzīvot gaidot, proti, ilgoties pēc Kunga, kurš vienmēr nes jaunumus. Pie tam, Dievu negaida ar klēpī saliktām rokām, bet esot aktīviem mīlestībā. Tonino Bello mēdza teikt arī, ka vislielākās skumjas ir tad, kad no dzīves vairs negaidām neko. Mēs, kristieši, esam aicināti glabāt un izplatīt gaidīšanas prieku. Gaidīšanas prieks ir tad, kad gaidām Dievu, kurš mūs bezgalīgi mīl un tai pašā laikā Viņš gaida mūs. Mēs neesam atstāti vieni. Dievs mūs apmeklē jau tagad.

Uzrunājot minēto Itālijas diecēžu svētceļniekus, pāvests teica, ka viņi šodien ir ieradušies pie viņa, un ka viņš viņus ir gaidījis, bet Dievs viņus apmeklēs tur, kur pāvests ierasties nespēj – viņu mājās, viņu dzīvē. Dievs mūs apmeklē un gaida, lai paliktu pie mums vienmēr – šodien, rīt, parīt, vienmēr. “Ja tu viņu padzen, Kungs paliek pie durvīm, gaidot, kamēr tu viņu ielaidīsi citreiz. Nekad nepadzen Kungu no savas dzīves!” aicināja pāvests.

Svētais tēvs novēlēja, lai ticīgie Adventu pavadītu priecīgi gaidot Kunga jaunumus. Noslēgumā viņš citēja vēl vienu priestera Tonino Bello ieteikumu: “Ja bailes jūs velk pie zemes, Kungs aicina piecelties, Ja negatīvais liek skatīties lejup, Jēzus aicina pievērst skatienu debesīm, no kurienes atnāks Viņš. Jo mēs neesam baiļu bērni, bet Dieva bērni. Bailes varam pārvarēt kopā ar Jēzu uzvarot paļaušanos uz sevi vien. Ejot tālāk par šo paļaušanos.”