Pāvests: "Nepārvērtīsim Ziemassvētkus par pasaulīgiem svētkiem!"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
"Pēc sešām dienām svinēsim Ziemassvētkus", sacīja pāvests, uzrunājot Pāvila VI zālē sapulcējušos svētceļniekus. Šoreiz Svētā tēva katehēzi klātienē klausījās 7 tk. cilvēku. "Visās malās redzamās eglītes, rotājumi un gaismas atgādina, ka arī šogad būs svētki. 'Reklāmas mašīna' mudina iegādāties aizvien jaunākas dāvanas, lai sagādātu pārsteigumus. Bet man rodas jautājums: Vai tie ir tie svētki, kas patīk Dievam? Kādus Ziemassvētkus, kādas dāvanas, kādus pārsteigumus Viņš gribētu redzēt?" jautāja pāvests.
Lai mēs labāk saprastu, kāda ir "Dieva gaume", kas Viņam labāk patīk, Francisks savā katehēzē pievērsās pašiem pirmajiem Ziemassvētkiem. Tie bija pārsteigumu pilni svētki. Gan Marijas, gan arī Jāzepa dzīvē Ziemassvētki ienesa negaidītas pārmaiņas. Pirms kāda laika pie Marijas ieradās eņģelis un izmainīja viņas dzīvi. Viņa bija jaunava, bet tagad kļūs māte. Jāzeps kļuva par tēvu, nepiedaloties ieņemšanas procesā. Kad viņš jau grasījās Mariju klusām atstāt, Dievs iejaucās sapnī un izmainīja viņa nodomus. Kad Jēzus jau bija piedzimis, viņiem nācās pēkšņi celties un doties ceļā uz Ēģipti. Vārdu sakot, Ziemassvētki nāca ar negaidītām pārmaiņām. "Ja mēs gribam izdzīvot Ziemassvētkus", piebilda Svētais tēvs, "mums ir jāatver sava sirds un jābūt gataviem pārsteigumiem, tas ir, mums ir jābūt gataviem piedzīvot savā dzīvē negaidītas izmaiņas".
Turpinot uzrunu, pāvests skaidroja, ka svinēt Ziemassvētkus nozīmē pieņemt Debesu brīnumus, "nokāpt" pie tiem, kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība un atrast laiku klusumam. "Ziemassvētki ievada jaunu laikmetu, kurā notiek nevis dzīves plānošanas, bet atdeve, kur dzīvojam vairs nevis sev, bet Dievam un ar Dievu", skaidroja Francisks. "Mēs dzīvojam ar Dievu tāpēc, ka kopš Ziemassvētkiem Dievs ir "Dievs ar mums". Viņš ir mūsu vidū. Viņš soļo mums līdzās". Lai mēs patiesi piedzīvotu Ziemassvētkus, jāļauj sevi "sapurināt", jābūt atvērtiem pārsteigumam. Svinēt Ziemassvētkus nozīmē ļaut, lai pazemība gūst virsroku pār uzpūtību, vienkāršība – pār pārpilnību, klusums – pār troksni, lūgšana – pār "manu laiku", Dievs – pār manu "es".
Pāvests arī atgādināja, ka svinēt Ziemassvētkus nozīmē rīkoties kā rīkojās Jēzus, kurš ieradās pie trūkumcietējiem – tas nozīmē "nokāpt" pie tiem, kuriem mēs esam vajadzīgi. Svinēt Ziemassvētkus nozīmē sekot Marijas un Jāzepa paraugam, tas ir, uzticēties Dievam un Viņam paklausīt pat tad, ja neizprotam Viņa nodomus. Evaņģēlijos nav minēts neviens Jāzepa vārds. Viņš klusē un Kungs viņu uzrunā klusumā.
Svinēt Ziemassvētkus nozīmē dot priekšroku klusajai Dieva balsij, nevis konsumisma šķindoņai. Šajā kontekstā Svētais tēvs aicināja apklust Betlēmes silītes priekšā – atrast laiku, lai aizietu pie silītes un pabūtu tur klusumā. "Tad tu redzēsi, tu piedzīvosi pārsteigumu", viņš piebilda.
Diemžēl, mēs varam arī kļūdīties – turpinājumā atzina Francisks. Tā vietā, lai izvēlētos pārsteigumus no augšas, mēs varam palikt pie ierastajām zemes lietām. Ja Ziemassvētki aizvien būs nekas vairāk, kā skaisti tradicionāli svētki, kur centrālo vietu ieņemsim mēs, nevis Viņš, tad tā būs zaudēta izdevība. "Lūdzu, nepārvērtīsim Ziemassvētkus par pasaulīgiem svētkiem!", lūdza Svētais tēvs. Kungs mūs aicina neapgrūtināt sevi ar dažādām izklaidībām, ēšanu, dzeršanu un drudžaino skriešanu (sal. Lk 21, 34). Viņš mūs aicina būt nomodā, apstāties, apklust Viņa priekšā un teikt Viņam "lūk, te es esmu". Pāvests ieteica sniegt palīdzību kaut vienam trūkumcietējam, kurš līdzinās Dievam tāpēc, ka Ziemassvētkos Dievs kā nabags ieradās mūsu vidū.
