Pāvests mudina panākt pilnīgu nāvessoda atcelšanu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunas tekstā, ko saņēma audiences dalībnieki, pāvests piemin Ticības Mācības kongregācijas ieviestās un viņa paša šī gada augustā apstiprinātās izmaiņas minētā katehisma 2267. pantā. Tajā lasām, ka "nāvessoda izmantošana no leģitīmās varas puses, pēc taisnīgas tiesas, ilgi tikusi uzskatīta par pienācīgu atbildi uz zināmu noziegumu smagumu un par kaut arī ārkārtēju, tomēr pieņemamu līdzekli kopējā labuma aizsardzībai. Tomēr šodien arvien vairāk tiek atskārsts, ka personas cieņa netiek pazaudēta pat pēc ļoti smagu noziegumu pastrādāšanas (…)". Francisks apliecina, ka pārliecība par katra cilvēka dzīvības svētumu un cieņu ir jau kopš pontifikāta sākuma pamatā viņa darbībai dažādos līmeņos, lai tiktu panākta pilnīga nāvessoda atcelšana.

Svētais tēvs atgādina, ka augstākais soda mērs ilgi tika uzskatīts par dažu noziegumu "loģiskām un taisnīgām konsekvencēm", taču tā izvēle atspoguļoja "vairāk juridisku nekā kristīgu mentalitāti". Mūsdienās pastāv efektīvas iespējas gan nodrošināt pilsoņu aizsardzību, gan arī neatņemt noziedzniekam iespēju atgriezties. "Tāpēc Baznīca Evaņģēlija gaismā māca,", kā to lasām Katehisma izmainītajā 2267. pantā, "ka nāvessods ir nepieņemams tāpēc, ka tas ir uzbrukums personas neaizskaramībai un cieņai, un apņēmīgi iestājas par to, lai tas tiktu atcelts visā pasaulē".

Pāvesta uzrunas tekstā tiek runāts arī par mūžīgo ieslodzījumu, sevis aizsardzību uzbrukuma gadījumā un ar to saistīto vardarbības pielietošanas iespējamo ierobežošanu. Kas attiecas uz mūžīgā soda veidiem, tos Francisks dēvē par "slēpto nāvessodu", tāpēc ka ar to tiek izslēgta pestīšanas iespēja. "Dievs ir Tēvs", viņš raksta, "kurš vienmēr gaida atgriežamies savu dēlu, kas, zinādams, ka ir kļūdījies, lūdz piedošanu un sāk jaunu dzīvi. Nevienam nedrīkst atņemt ne dzīvību, ne arī cerību uz glābšanu un izlīgšanu".