Pāvesta vēstījums: "Laba politika kalpo mieram"
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Politika var kļūt par izcilu tuvākmīlestības formu un kalpot mieram, ja tiek respektētas un veicinātas cilvēka tiesības, veidotas labas pilsoniskas attiecības, iedrošināti jaunieši,” raksta pāvests. Jauno gadu Svētais tēvs ir vēlējies uzsākt ar sveicienu “Miers šim namam!” Ar to sākas vēstījums, ko Vatikāns publicējis jau iepriekš, 18. decembrī, bet kurš ir uzrakstīts vēl agrāk – 8 decembrī. “Miers šim namam” ir vārdi, ar kuriem Jēzus sūta misijā apustuļus un nams, par kuru Viņš runā, ir katra ģimene, kopiena, katra zeme, katrs kontinents. Tas ir mūsu kopējais nams, jeb mūsu māja, par kuru Dievs ir uzticējis rūpēties.
Vēstījuma sirdī ir ciešās attiecības starp mieru un politiku. Francisks iezīmē politikas iespējas un trūkumus, raugoties tagadnē, kā arī nākotnes perspektīvā. Svētais tēvs runā par “lielu projektu”, kas ir balstīts uz “savstarpēju atbildību un atkarību citam no cita”. Citējot savu iemīļoto dzejnieku Šarlu Pegī, mieru viņš salīdzina ar trauslu ziedu, kas cenšas uzziedēt starp vardarbības akmeņiem, kas sastopas ar netaisnību, ar marģinalizāciju un destrukciju, ko rada politika, kad tā nekalpo kolektīvām interesēm. Par labu politiku pāvests sauc tādu politiku, kas veido pilsoniskas attiecības, respektē dzīvību, brīvību un cilvēka cieņu. Tieši šādā veidā politika var kļūt par “izcilu tuvākmīlestības formu”.
“Ja cilvēka darbību atbalsta un iedvesmo tuvākmīlestība, tad tā palīdz celt universālo Dieva pilsētu, pret kuru tiecas cilvēku ģimenes vēsture” ir teicis pāvests Benedikts XVI enciklikā “Caritas in Veritate”. Francisks norāda, ka tā ir programma, kurā var dalīties visi pasaules politiķi, lai darbotos cilvēku ģimenes labā, praktizējot tādus tikumus kā taisnība, vienlīdzība, respekts, atklātība, godīgums, uzticība. Vjetnamiešu tautības kardināls Fransuā Havjers Ngujens Van Thuans, ko vēstījuma tekstā piemin pāvests, ir teicis, ka “labs politiķis apzinās savu lomu, viņš ir korekts, ticams, spējīgs uzklausīt, ir drosmīgs un veicina vienotību un radikālas izmaiņas”.
Taču politiku neveido tikai tikumi un cilvēka pamattiesību respekts – atzīmē Francisks. Veselu vēstījuma paragrāfu viņš veltī arī “netikumiem”, kas “vājina patiesas demokrātijas ideālu”. Šie netikumi ir “personīgie trūkumi”, “vides un institūciju kroplība”. Pirmkārt, tā ir korupcija, pēc tam likumu neievērošana, varas attaisnošana ar spēku, ksenofobija, rasisms. Tie “atņem ticamību sistēmām”, ir “sabiedriskās dzīves kauns un briesmām pakļauj sociālo mieru”.
Pastāv arī cits politikas netikums, ko izgaismo pāvests. Šim netikumam ir sakars ar jauniešu nākotni. Kad politiskās varas īstenošanas mērķis ir nodrošināt tikai dažu indivīdu intereses, tad nākotne tiek pakļauta kompromisiem un jaunieši var var zaudēt uzticību un palikt malā. “Savukārt, ja politika izpaužas konkrētos darbos, atbalstot jauniešu talantus un aicinājumus, tad izplatās un dinamisks kļūst miers,” apgalvo Francisks.
Tomēr, kā uzskata Svētais tēvs, “uzticības gaisotni panākt nav viegli, jo īpaši šais laikos”. Kā traucēkļus viņš min bailes no citiem, aizvērtību, nacionālismus, kas iezīmē mūsdienu politiku, pakļaujot diskusijai brālīgumu, kurš tik ļoti ir nepieciešams mūsdienu globalizētajai pasaulei. No šejienes izriet nepieciešamība pēc “miera strādniekiem” un “autentiskiem Dieva vēstnešiem”, kas animē mūsu sabiedrību. Šim novēlējumam pāvests pievieno arī apelējumu izbeigt “nekontrolētu ieroču izplatīšanu” un “iebaidīšanas eshalāciju”. Ir apritējuši 100 gadi kopš I Pasaules kara beigām, bet joprojām par upuriem krīt nevainīgi cilvēki, tai skaitā daudzi bērni. Pāvests norāda, ka miers nenozīmē spēku un baiļu samēru.
Pēdējā vēstījuma paragrāfā Francisks izceļ attiecības starp tiesībām un pienākumiem. Viņš uzsver, ka “lielais miera politikas projekts” balstās uz “savstarpēju atbildību un atkarību citam no cita”. Tas nozīmē, ka mieram kalpot esam aicināti ik dienas un tas prasa siržu atgriešanos. Tiem, kas vēlas darboties miera politikas labā, pāvests iesaka smelties piemēru no Jaunavas Marijas dziedātā “Magnificat”: “Un Viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos (...) Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābramam un viņa pēctečiem mūžīgi.” (Lk 1, 50-55).
