Ģimene ir svēta, kad tās vidū mājo Jēzus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Komentējot gada pēdējai svētdienai veltīto Evaņģēlija lasījumu par Jēzus atrašanu Jeruzalemes svētnīcā (sal. Lk 2, 41-52), pāvests pievērsās Marijas un Jāzepa divām sajūtām – bailēm un izbrīnam, un Dieva Dēla centrālajai lomai Svētajā Ģimenē.
Mēs varam iedomāties, ko Marija un Jāzeps izjuta un kādas bailes piedzīvoja to triju dienu garumā – pēc tam, kad konstatēja, ka divpadsmit gadus vecais Jēzus ir pazudis un nav kopā ar viņiem. Francisks atzina, ka kaut ko līdzīgu, iespējams, vajadzētu nākties piedzīvot arī mums, kad esam tālu no Dieva, tālu no Jēzus. Katrreiz, kad aizmirstam par Jēzu, atmetam lūgšanu, nelasām Evaņģēliju, nejūtam vajadzību pēc Viņa klātbūtnes un nejūtam Viņa draudzīgo mierinājumu, mums vajadzētu piedzīvot iekšējas bailes. Mēs bieži vien dienām ilgi nedomājam par Jēzu. Un tas ir slikti, ļoti slikti – norādīja pāvests. Kad tas notiek, mums vajadzētu piedzīvot bailes.
Marija un Jāzeps Viņu meklēja un atrada templī starp Rakstu mācītājiem. Tāpat arī katrs ticīgais var atrast un satikt dievišķo Mācītāju, proti, Viņu var satikt dievnamā, pieņemot Viņa pestīšanas vēsti. Mēs piedzīvojam dzīvo Kristus klātbūtni Euharistijā, kur Viņš mūs uzrunā, dāvā savu Vārdu, kas apgaismo mūsu ceļu, un kur Viņš mūs stiprina ar savu Miesu, tādējādi palīdzot mums tikt galā ar ikdienas dzīves grūtībām.
Atraduši Jēzu, Viņa vecāki brīnījās. Šajā sakarā pāvests aicināja visas tās ģimenes, kurās dažādu iemeslu dēļ pietrūkst miera un harmonijas, sekot Svētās Nācaretes Ģimenes paraugam. Šī Ģimene prata brīnīties. Tas, kurš prot brīnīties, neaprobežojas ar saviem īstenības un notikumu vērtēšanas kritērijiem, un nekad neuztver visu par pašsaprotamu.
Kad uztveram par pašsaprotamu lietu to, ka mums ir taisnība, mēs aizveram durvis citiem – uzsvēra Francisks. Tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt spēju brīnīties – prast brīnīties par to, kas citos cilvēkos ir labs. Īpaši svarīgi tas ir tādēļ, lai saglabātu vienotību ģimenē, kas ir mūsu sabiedrības vislielākā dārgmanta.