Patiesība ir Dieva mīlestības atklāsme
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Katoliskās Baznīcas katehismā lasām: "Astotais bauslis aizliedz sagrozīt patiesību attiecībās ar citiem cilvēkiem" (2464). Dzīve melos ir liels ļaunums, tāpēc ka tādā veidā tiek likts šķērslis attiecību veidošanai un mīlestībai – skaidroja pāvests. Cilvēks "runā" ar visu, kas viņš ir un ko viņš dara. Mēs visi visu laiku esam attiecībās. Mēs nemitīgi komunicējam viens ar otru un atrodamies it kā starp diviem dzirnakmeņiem – meliem un patiesību.
Ko nozīmē teikt patiesību? – jautāja Francisks. Vai tas nozīmē būt vaļsirdīgiem? Varbūt tas nozīmē būt precīziem? "Īstenībā, ar to nepietiek", viņš turpināja. "Ar to nepietiek tāpēc, ka mēs varam būt vaļsirdīgi arī tad, kad maldāmies, un mēs varam būt ļoti precīzi attiecībā uz detaļām, bet neredzēt jēgu kopumā". Dažreiz mēs mēģinām sevi attaisnot: "Bet es taču pateicu to, ko dzirdēju". "Jā, labi, bet tu savu viedokli pasniedzi kā kaut ko absolūtu". Citreiz sakām: "Es pateicu tikai patiesību". "Var jau tā būt, bet tu atklāji personīgu vai slepenu informāciju". Šajā sakarā Svētais tēvs kārtējo reizi mudināja sargāties no pļāpāšanas jeb citu aprunāšanas, jo tādā veidā tiek sagrauta mūsu savstarpējā saikne.
Tātad, kas ir patiesība? – turpināja Francisks. Šo jautājumu uzdeva Pilāts brīdī, kad Jēzus īstenoja astoto bausli (sal. Jņ 18,38). Jēzus apgalvoja, ka ir ieradies pasaulē, lai liecinātu par patiesību. Šo liecību Viņš sniedza ar savām ciešanām un nāvi. Virsnieks, kurš stāvēja krusta pakājē un redzēja, kā Viņš atdod garu, apliecināja: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls" (sal. Jņ 15,39). Viņš bija Dieva Dēls, tāpēc ka Viņš bija patiess – paskaidroja pāvests. Viņa vārdi saskanēja ar Viņa darbiem. Šādi mirstot, Jēzus atklāja Tēvu un Viņa žēlsirdīgo un uzticīgo mīlestību. Patiesība piepildās Jēzus personā, Viņa dzīves veidā un Viņa nāvē. Tas ir Viņa attiecību ar Tēvu auglis. Pateicoties tam, ka augšāmcēlušais Jēzus sūta mums Svēto Garu, kas ir patiesības Gars un kas apliecina mūsu garam, ka Dievs ir mūsu Tēvs (sal. Rom 8,16), mēs esam Dieva bērni un varam dzīvot kā Dieva bērni.
Turpinājumā pāvests paskaidroja, ka cilvēki ar katru savu rīcību vai nu apliecina vai noliedz šo patiesību. Tas attiecas gan uz visnenozīmīgākajām ikdienas dzīves situācijām, gan arī uz nopietnām dzīves izvēlēm. Loģika vienmēr ir viena un tā pati. Tā ir tā pati loģika, saskaņā ar kuru mūsu vecāki vai vecvecāki aicina mūs nemelot.
Noslēgumā Svētais tēvs aicināja mūs pārdomāt: Vai es esmu patiesības liecinieks? Varbūt es esmu lielāks vai mazāks melis, kas slēpjas aiz patiesības mētelīša? Mēs, kristieši, neesam nekādi īpašie ļaudis – atgādināja pāvests. Tomēr mēs esam debesu Tēva bērni. Šis Tēvs ir labs. Viņš nekad mūs nepieviļ. Viņš ieliek mūsu sirdī mīlestību uz mūsu brāļiem. Šī patiesība ir paužama ne tik daudz ar vārdiem, kā ar savu dzīvesveidu. Tad var ļoti labi redzēt un pateikt, ka, lūk, tas un tas vīrietis vai tā un tā sieviete ir patiesi.
Patiesība ir Dieva brīnišķīgā atklāsme – sacīja Francisks. Tā ir Dieva Tēva vaiga un Viņa bezgalīgās mīlestības atklāsme. Šī patiesība nav pretrunā ar cilvēcisko prātu, bet tā to bezgalīgi pārsniedz, jo tā ir dāvana, kas krustā sistajā un augšāmceltajā Kristū ir "nokāpusi" uz zemes, iemiesojusies un kļuvusi redzama. "Nedot nepatiesu liecību" nozīmē dzīvot kā Dieva bērnam, ik mirkli darot acīmredzamu šo svarīgo patiesību: "Dievs ir Tēvs, un mēs varam Viņam uzticēties". Dievs nekad sevi nenoliedz! Viņš nekad nemelo! – uzsvēra Francisks. No manas uzticēšanās Dievam, kurš ir Tēvs un kurš mani mīl, rodas "mana" patiesība un veidojas īsta personība, kurā nav melu.
