Pāvests uzrunā Sinodes dalībniekus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pateicies par darbu tās rīkotājiem, Francisks izteica pateicību arī klātesošajiem jauniešiem, kā arī visiem tiem, kas tai brīdī bija vienoti ar jauno tehnoloģiju starpniecību. Pāvests teica:
“Pateicos viņiem par to, ka tie ir vēlējušies saderēt, ka ir vērts justies Baznīcas daļai un ienākt ar to dialogā; ka ir vērts uzskatīt Baznīcu par māti, skolotāju, par mājām, ģimeni, kura, neraugoties uz visām cilvēciskajām vājībām un grūtībām, spēj starot un tālāk nodot Kristus vēsti; ka ir vērts turēties pie Baznīcas laivas, kas šķērsojot pasaules nežēlīgās vētras, visiem turpina sniegt patvērumu un izrādīt viesmīlību; ka ir vērts uzklausīt citam citu; ka ir vērts peldēt pret straumi un saistīt sevi ar cēlām vērtībām: ar ģimeni, uzticību, mīlestību, ticību, upuri, kalpošanu, mūžīgo dzīvi. Mūsu atbildība šeit, Sinodē, ir apliecināt, ka jauniešiem ir iemesls saderēt: patiešām ir vērts, patiešām tas nav pazaudēts laiks!”
Pāvests atzīmēja, ka Sinode ir dalīšanās laiks, tāpēc aicināja tās dalībniekus veikt dialogu, nebaidoties no godīgas un konstruktīvas kritikas un atsakoties no nevajadzīgas tērzēšanas, liekiem cildinājumiem, vai aizspriedumiem. Drosmei runāt Francisks pamudināja pretstatīt pazemību uzklausot. “Ja runā kāds, kurš man nepatīk, tad man viņš ir jācenšas uzklausīt vēl vairāk, jo katram ir tiesības būt uzklausītam, tāpat kā katram ir tiesības runāt,” tā Svētais tēvs bija teicis pirmssinodālās sanāksmes dalībniekiem.
“Sinode ir ekleziālais spriestspējas treniņš,” norādīja Francisks, paskaidrojot, ka spriestspēja, izšķirtspēja ir iekšējā attieksme, kas sakņojas ticībā. Tā ir metode un tai pašā laikā mērķis, ko uzstādām. Tā balstās uz pārliecību, ka Dievs darbojas pasaules vēsturē, dzīves notikumos, personās, kuras satiekam un kas mūs uzrunā. Tāpēc esam aicināti uzklausīt to, ko uzklausīt aicina Svētais Gars. Izšķirtspējai ir nepieciešama telpa un laiks, tāpēc pāvests ir vēlējies, lai Sinodes darbā – plenārasamblejā un grupās, ik pēc piecām uzstāšanās reizēm, tiktu ievērots ap 3 minūtes ilgs klusuma brīdis, lai katram ļautu pārdomāt, kā dzirdētais ir atbalsojies sirdī. Tas ir nepieciešams, lai iedziļinātos un uztvertu to, kas visvairāk ir iespaidojis. Šī uzmanība pret interioritāti ir atslēga, kas ved pretim atzīšanai, interpretācijai un izvēlei.
“Esam Baznīcas, kas klausās un kas iet zīme” turpināja pāvests. Viņš apliecināja, ka Baznīca ir jauniešu “uzklausīšanas parādniece”. Svētais tēvs teica, ka Sinodei ir pienākums uzklausīt, iedziļināties jauniešu apstākļos, būt par zīmi Baznīcai, kas nesniedz jau gatavas, “iepriekš iepakotas atbildes”. Baznīca, kas neklausās, ir aizvērta pret jauno, aizvērta pret Dieva pārsteigumiem. Tā nebūs ticama un jaunieši tad Baznīcai nevis tuvosies, bet gan attālināsies no tās.
Pāvesta uzrunā izskanēja aicinājums arī atteikties no aizspriedumiem un stereotipiem. Viņš minēja aizspriedumus starp paaudzēm. Tiem ir ļoti sena vēsture. Par šāda veida aizspriedumiem liecina jau 3 gadu tūkstošus pirms Kristus Babilonijā atrastais māla trauks, uz kura rakstīts, ka “jaunatne ir amorāla un jaunieši nav spējīgi saglabāt tautas kultūru”. Jauniešiem, savukārt, ir jāpārvar kārdinājums uzskatīt vecus ļaudis par “garlaicīgiem, antīkiem un piederīgiem vienīgi pagātnei”.
Nākamais punkts Svētā tēva uzrunā bija klerikālisma pārvarēšana. Uzklausīšana un atteikšanās no aizspriedumiem un stereotipiem, ir spēcīga pretinde pret klerikālismu. “Klerikālisms ir perversija un daudzo ļaunumu sakne Baznīcā” atgādināja Francisks. Viņš aicināja lūgt piedošanu un radīt apstākļus, lai ļaunums neatkārtotos.
Izskanēja arī pāvesta pamudinājums dziedēt pašpietiekamības vīrusu un pārsteidzīgus secinājumus, ko izdara daudzi jaunieši. Šai sakarā Francisks citēja ēģiptiešu parunu: “Ja tavā mājā nav sirmgalvja, nopērc to!” Pāvests precizēja, ka atteikties no visa, kas gadsimtu gaitā ir sakrāts un nodots tālāk, ved pie nomaldīšanās, kas apdraud mūsu sabiedrību.
Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs novēlēja, lai Sinode atmodina sirdis. Tagadne šķiet problēmu un smaguma pilna, taču mūsu ticība saka, ka tas ir arī laiks, kurā Kungs nāk mūs satikt, lai mīlētu un aicinātu uz dzīves pilnību. Arī nākotne nav drauds, no kura baidīties, bet ir laiks, kuru Kungs mums apsola, lai mēs gūtu kopības pieredzi ar Viņu, ar brāļiem un visu radīto.
