Pāvests uzrunā Sicīlijas klēru un reliģiskos
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pirmais ir celebrēt, svinēt. Vēršoties pie priesteriem, Francisks sacīja, ka Svētās Mises upurī izrunātie vārdi nedrīkst palikt vienīgi uz altāra, bet pēc tiem ir jāvadās arī dzīvē. Vārdi “ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums tiks atdota,” ir jāizrunā ne tikai Kristus personā, bet saskaņā ar tiem ir jādzīvo arī pašam priesterim.
Pāvests pieminēja vēl vienu nozīmīgu sakramentālo formulu, pēc kuras ir jāvadās katram priesterim. Šī formula skan: “Es tev piedodu tavus grēkus”. Tajā slēpjas arī prieks, dāvājot cilvēkiem Dieva piedošanu. Priesteris nedrīkst glabāt sevī dusmas, vai domāt par to, ko nav saņēmis, vai arī atmaksāt ar ļaunu pret ļaunu. Pāvests uzsvēra, ka priesteris ir Jēzus miera nesējs. Viņš ir labestīgs, žēlsirdīgs, spēj piedot citiem kā Dievs piedod caur viņu. Priesteris nes saskaņu tur, kur ir šķelšanās, harmoniju tur, kur notiek strīdi. Viņš ir izlīgšanas kalps, kurš dāvā piedošanu un mieru ne tikai biktskrēslā, bet visur.
Pāvests uzrunā pieskārās tautas dievbijības izpausmēm, kas ļoti raksturo Sicīlijas ļaudis. Svētais tēvs teica, ka tā ir dārgmanta, kas jānovērtē un par kuru jārūpējas, jo sevī tā ietver evaņģelizējošu spēku, taču galvenā vieta šeit ir jāierāda Svētajam Garam. Francisks aicināja uzmanīties, lai tautas dievbijību savām interesēm nepakļautu mafija.
Pāvests minēja otru aspektu, kas piemita svētīgajam Puļjizi. Tā ir garīgā pavadīšana saskaņā ar Labā Gana piemēru. Priesteriem ir jābūt nabadzīgiem materiālajās lietās un dažādos cildinājumos, bet bagātiem cilvēciskajās attiecībās un līdzjūtībā. Vēršoties pie reliģiskajām māsām, pāvests aicināja, lai viņas savā pastorālajā kalpojumā vienmēr cenšas atklāt Mātes Baznīcas vaigu. Francisks īpaši pateicās kontemplatīvajām māsām – tām, kuras neiziet no klostera, bet savu dzīvi pilnībā veltī lūgšanām. Pāvests teica, ka viņas ir Mātes Baznīcas sirds.
Pēdējais, trešais aspekts, kurš, saskaņā ar Svētā tēva teikto, raksturoja priesteri Puļjizi, ir liecināšana. Liecināšana attiecas uz visiem kristiešiem, bet uz priesteriem un reliģiskajiem jo īpaši. Dzīvoklī, kurā dzīvoja Puļjizi, valdīja īsta vienkāršība. Francisks norādīja, ka tā ir daiļrunīga Kungam veltītas dzīves zīme, kas nemeklē pasaulīgo slavu. Dzīve runā vairāk par vārdiem. Francisks aicināja priesterus un konsakrētos ļaudis lūgt Kungam žēlastību, lai dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju, lai dzīvotu dienas gaismā, sev uzticēto ļaužu vidū un būtu bagāti vienīgi ar Dieva mīlestību.
Pāvests uzsvēra, ka Baznīca neatrodas virs pasaules, bet gan pasaulē. “Tāpēc, dārgie brāļi, jebkāda klerikālisma forma ir aizliegta,” stingri sacīja Francisks. Viņš brīdināja, lai neielaistu sevī augstprātības, vai varenības attieksmi. Arī karjerisms un dažādas pazīšanās savtīgos nolūkos ir ienaidnieki, no kuriem jāturas pa gabalu, jo to loģika ir vara. Liecināt, nozīmē atteikties no dubultas dzīves, no dubultas morāles.
Francisks svētīja Sicīlijas klēru un reliģiskos, novēlot tiem prieku celebrēt, pavadīt sev uzticētos ļaudis un liecināt par lielo dāvanu, ko Dievs ir ielicis viņu sirdī.
