Pope Francis in Estonia Pope Francis in Estonia 

Pāvests Francisks: Igaunija – piemiņas un auglības zeme

25. septembra rītā pāvests Francisks ieradās Igaunijā. “Man ir liels prieks sveikt jūs vēsturiskājā “Terra Mariana”, laikā, kad mēs svinam savas zemes simtgadi,” ar šādiem vārdiem Igaunijas valsts prezidente Kersti Kaljulaide vērsās pie pāvesta Franciska oficiālajā sagaidīšanas ceremonijā prezidentu pilī.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Kaljulaides kundze atzīmēja, ka Neatkarības Deklarācija, kas tika parakstīta 1918. gada 24. februārī, paredzēja vienādas brīvības visiem pilsoņiem, neraugoties uz viņu politiskajiem uzskatiem, etnisko piederību un reliģiju. Reliģijas brīvība ir viens no pamatakmeņiem, uz kuriem ir celta Igaunijas demokrātija. Šai sakarā prezidente atsauca atmiņā Igaunijas diplomāta Kaarela Roberta Pustas tikšanos ar Vatikāna valsts sekretāru, kardinālu Pjetro Gasparri, kurš cita starpā apjautājās par attiecībām starp Baznīcu un jauno Igaunijas valsti, kuru tai laikā tikko sāka atzīt starptautiskā kopiena. Saņēmis Pustas atbildi, ka jaunajā Republikā valda pilnīga reliģijas brīvība, kardināls atbildējis: “Tad mums ir jākļūst par draugiem!”

Pašreizējā Igaunijas valsts vadītāja atzīmēja, ka šī draudzība ir ilgusi par spīti pat vissmagāko laiku pārbaudījumiem. Svētais Krēsls nekad nav atzinis padomju okupāciju. Visā šai laikā Igaunijas apustulisko administrāciju tas ir saglabājis vakantu – “sedis vacantia rerum politicarum causa”. Ar savu morālo un politisko autoritāti Svētais Krēsls kalpoja par garīgā spēka avotu Eiropas nācijām, kuras bija padarītas par komunisma gūsteknēm. Tas deva iedvesmu atgūt brīvību.

Vairāk nekā gadsimta ceturksni Igaunija atkal bauda brīvību. Šai laikā daudz kas ir mainījies, bet tā vienmēr ir bijusi uzticīga brīvībai, atvērtībai un demokrātijai, un tas ir palīdzējis arī valsts straujajā izaugsmē.

Prezidente atzina, ka pār brīvību un cilvēktiesībām vienmēr ir jābūt nomodā. Viņa teica, ka slēpjoties no pasaules problēmām, neviens nekļūst stiprāks, vai laimīgāks, jo aiz aizvērtām durvīm pieaug bailes, nevis radoša un droša nākotne. Kaljulaides kundze piebilda, ka atbildībā rast pasaules problēmu risinājumus ir jādalās visiem. Šo problēmu vidū viņa minēja cilvēku došanos bēgļu gaitās no kara un vardarbības skartajām zemēm, migrāciju, klimatiskās izmaiņas un  nabadzību. “Mums ir jāatceras, ka ekonomiskie panākumi liek ievērot citus un steigties tiem palīgā,” sacīja Igaunijas prezidente.

Valsts vadītāja izcēla arī rūpes par bērniem un veciem ļaudīm, bet uzrunas noslēgumā pievērsās jautājumam par klimatiskajām izmaiņām, uzsverot, ka ir jāmaina attieksme pret to, ko un kur izmetam atkritumos. Šai sakarā Igaunijā ir uzsākta atkritumu vākšanas kampaņa “Let’s Do It”, kas ir izplatījusies visā pasaulē. Prezidente Kaljulaide kā simbolisku piemēru pret lietu nepārdomātu izmešanu atkritumos pieminēja svētā Asīzes Franciska habitu, kuru viņš bieži lāpīja, bet nekad neizmeta. Ar vārdiem no Asīzes Franciska pazīstamās lūgšanas “Kungs, dari mani par sava miera instrumentu” Igaunijas valsts vadītāja arī noslēdza savu pāvestam veltīto uzrunu un aicināja runāt viņu.

“Esmu ļoti priecīgs būt jūsu vidū šeit, Tallinnā, vistālāk ziemeļos esošajā galvaspilsētā, kādu vien Kungs man ir ļāvis apmeklēt,” teica pāvests tiekoties ar Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidi, citām valstiskajām autoritātēm, diplomātiskā korpusa locekļiem un civilās sabiedrības pārstāvjiem. Svētais tēvs pateicās prezidentes kundzei par uzrunu un iespēju apmeklēt Igauniju. Klātesošajiem, kuru vidū atradās arī Igaunijas kultūras darbinieki, Francisks izteica vēlēšanos iepazīt šīs tautas kultūru, jo īpaši to izturības spēju, kas tautai ir ļāvusi sākt visu no jauna daudzo posta situāciju priekšā.

Gadsimtiem ilgi šīs zemes tiek sauktas par “Marijas zemi”, igauniski “Maarjamaa”.  Pāvests atzīmēja, ka šis vārds ne tikai pieder igauņu tautas vēsturei, bet veido arī kultūras daļu. “Domājot par Mariju, man prātā nāk divi vārdi: piemiņa un auglība,” teica Francisks. Marija ir piemiņas sieviete, kura kā dārgmantu savā sirdī glabā visu to, kas dzīvo. Viņa ir arī auglīga māte, kas dod dzīvību savam Dēlam. “Lūk, kāpēc par Igauniju man gribas domāt kā par piemiņas un auglības zemi,” sacīja viesis. Vispirms viņš pakavējās pārdomās par Igauniju kā par piemiņas zemi.

Svētais tēvs atzīmēja, ka igauņu tauta dažādos vēstures periodos ir bijusi spiesta izciest smagus ciešanu un vajāšanu brīžus. Tomēr, pēdējos 25 gados, kuros Igaunija ir kā pilntiesīga locekle atgriezusies nāciju saimē, ir sperti gigantiski soļi. Lai arī šī zeme ir neliela, tā ierindojas starp pirmajām pasaulē cilvēciskās attīstības un inovatīvās spējas ziņā. Bez tam, šeit ir augsti demokrātijas, preses un politiskās brīvības rādītāji. Igaunija ir stiprinājusi sadarbības un draudzības saites ar dažādām zemēm. Ievērojot pagātni un tagadni, tai ir iemesls ar cerību raudzīties nākotnē un tās nestajos jaunajos izaicinājumos. “Būt par piemiņas zemi, nozīmē atcerēties, ka rādītāji, kas ir sasniegti šodien, ir jūsu tēvu darba, gara un ticības rezultāts,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka pateicīgas piemiņas glabāšana ļauj identificēt visus šodien sasniegtos rezultātus ar to vīriešu un sieviešu vēsturi, kas ir cīnījušies, lai šo brīvību darītu iespējamu, un kas mūsdienu paaudzei liek viņiem pateikties un atvērt ceļus tiem, kas nāks pēc mums.

Turpinot, pāvests pievērsās Igaunijai kā auglības zemei. Vispirms viņš norādīja, ka labklājība ne vienmēr nozīmē “dzīvot labi”. Viens no fenomeniem, ko varam vērot mūsdienu tehnokrātiskajā sabiedrībā, ir dzīves jēgas pazaudēšana, prieka dzīvot pazaudēšana. Tas nozīmē, ka lēni un klusi ļaujam izdzist spējai brīnīties, kas cilvēkiem bieži liek ieslīgt eksistenciālās grūtībās. Apziņa, ka piederam un cīnāmies par citiem, ka mūsu saknes ir kādā tautā, kultūrā, ģimenē, var tikt pazaudēta. Tādējādi cilvēkiem, jo īpaši jauniešiem, pamazām tiek atņemtas saknes, sākot no tām saknēm, uz kurām būvēt tagadni un nākotni. Tiek atņemta spēja sapņot, riskēt, radīt. Saliekot visu uzticību tehnoloģiju progresā kā vienīgajā attīstības ceļā, varam pazaudēt spēju radīt attiecības starp personām, starp paaudzēm un kultūrām. Tas nozīmē pazaudēt vitālo audeklu, kas ir tik svarīgs, lai justos, ka esam daļa cits no cita un ka piedalāmies kopīgā plānā šī vārda visplašākajā nozīmē. Tātad, viena no atbildībām, kas uz mums gulstas, kad uzņemamies sociālos, politiskos, izglītības, reliģiskos pienākumus, slēpjas tieši savstarpējās attiecībās.

Auglīga zeme prasa scenārijus, vadoties pēc kuriem radīt vitālu attiecību tīklu, lai kopienu locekļi varētu justies kā mājās. “Nav ļaunāka ienaidnieka kā apziņa, ka esam bez saknēm, ka nevienam nepiederam” teica pāvests. Viņš norādīja, ka zeme kļūs auglīga, tauta dos augļus un būs spējīga veidot nākotni tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā tā nodibina saikni starp paaudzēm un dažādām kopienām, kas šai zemē dzīvo. Bez tam, tā kļūs auglīga arī tik lielā mērā, cik lielā mērā spēs pārraut spirāli, kas attālinoties citam no cita, notrulina spēju just. Apliecinājis Katoliskās Baznīcas atbalstu šais centienos, pāvests pateicās igauņu tautai par viesmīlību un novēlēja tai Kunga svētību.

25 septembris 2018, 12:31