Beta versija

Cerca

Vatican News
LITHUANIA-RELIGION-POPE Pāvests svin Svēto Misi   (AFP or licensors)

Pāvests vada dievkalpojumu Kauņas Santakos parkā

Vizītes Lietuvā otrās dienas lielāko daļu Francisks pavadīja Kauņā, kas atrodas Neres un Nemunas upju krastos. Kauņas arhidiecēzē dzīvo vairāk nekā 650 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem 521 tūkstotis ir katoļi. Pastorālo darbu veic 120 priesteri. Arhidiecēzi vada Lioginas Virbalas SJ.

Silvija Krivteža – Vatikāns

Vairāk nekā 100 km garo ceļu uz Kauņu pāvests veica slēgtā automašīnā. Ieradies pilsētā, viņš pārsēdās panorāmas automašīnā, lai sveicinātu un svētītu Santakos parkā sapulcējušos ticīgos. 12 ha plašajā teritorijā atrodas senas pilsdrupas un Svētā Gregora baznīca. Parkā notiek dažādi kultūras pasākumi. Šajā vietā 1993. gada 6. septembrī pāvests Jānis Pāvils II vadīja dievkalpojumu. Par godu šim notikumam 2011. gadā tika uzstādīta statuja.

Pāvesta vadītajā dievkalpojumā piedalījās vairāk nekā 100 tūkstoši ticīgo no visiem Lietuvas novadiem, kā arī no kaimiņzemēm. Sprediķī Francisks skaidroja svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus saviem mācekļiem atklāj, ka drīzumā tiks nodots ļaužu rokās, un tie viņu nonāvēs, bet pēc trim dienām augšāmcelsies. Jēzus vēlas, lai mācekļi apzinātos, ka sekošana Viņam ir saistīta ar pārbaudījumiem un ciešanām. Evaņģēlija autors atgādina, ka Jēzus trīs reizes atklāti runāja par savu nāvi, bet mācekļi nesaprata, baidījās un pretojās.

Kristieša dzīvē ir arī smagi brīži, un dažreiz liekas, ka tiem nebūs gala. Iepriekšējās paaudzes pārdzīvoja okupācijas laiku, kas saistās ar deportācijām, bailēm, nedrošību, nodevību, – sacīja pāvests. Gudrības grāmata mums stāsta par taisnīgo, kurš tiek vajāts, cieš mokas un izsmieklu tikai tādēļ, ka ir labs. Cik daudzi no mums varētu pastāstīt to pašu no personīgās pieredzes vai no kāda radinieka dzīves. Cik daudzi no jums ir piedzīvojuši ticības šaubas un krīzi, jo Dievs neparādījās, lai aizstāvētu. Kauņa pazīst šo realitāti, visa Lietuva par to var liecināt. Tā ar dziļu aizkustinājumu piemin, piemēram, Sibīriju,  Viļņas un Kauņas geto.

“Bet mācekļi nevēlējās, lai Jēzus viņiem runātu par ciešanām un krustu. Viņi nevēlējās neko zināt par pārbaudījumiem un mokām. Svētais Marks mums atgādina, ka viņi bija aizņemti ar citām lietām, par kurām ceļā uz mājām strīdējās – kurš no viņiem ir lielākais. Brāļi, tieksme pēc varas un slavas visbiežāk ir to uzvedība, kuri nespēj dziedināt savas vēstures atmiņu, un iespējams tieši tādēļ, nepiekrīt iesaistīties šodienas darbā. Tā vietā diskutējam par to, kurš ir visizcilākais, kurš pagātnē bija tīrāks, kuram ir lielākas tiesības uz privilēģijām. Tādā veidā mēs noliedzam savu vēsturi, “kas ir dižena tieši tāpēc, ka to veido upuri, cerības, ikdienas cīniņi, kalpošanai veltītas dzīves, pastāvība nogurdinošā darbā”.

Uzrunas turpinājumā pāvests uzsvēra, ka Jēzus piedāvā pretlīdzekli šīm cīņām par varu un izvairīšanos no upurgatavības. Lai piešķirtu lielāku nozīmi tam, ko vēlējās pateikt, Jēzus apsēdās kā Skolotājs, pieaicināja mācekļus un veica žestu: vidū nostādīja bērnu, mazu puisīti, kurš parasti nopelnīja nelielu summu izpildot uzdevumus, kurus neviens nevēlējās veikt.

“Šodien, šajā svētdienas rītā, kurus mēs nostādīsim savā vidū? Kas ir šie vismazākie, visnabadzīgākie starp mums, kurus mums jāpieņem mūsu neatkarības simtgadē? Tie, kuriem nav nekā, ko mums dot pretī, lai atlīdzinātu mūsu pūles un atteikšanos? Varbūt tie ir mūsu pilsētās dzīvojošās etniskās minoritātes vai bezdarbnieki, kuri ir spiesti emigrēt. Varbūt tie ir vientuļi un veci ļaudis vai jauni cilvēki, kuri nevar atrast dzīves jēgu, jo ir pazaudējuši savas saknes. “Vidū” nozīmē būt tādā pašā attālumā, lai neviens nevarētu izlikties, ka neredz, lai nevarētu apgalvot, ka “atbildīgi ir citi”, jo “es neredzēju” vai “biju pārāk tālu”.

Francisks uzsvēra, ka šodien Baznīcai jābūt tādai, kas iziet, kas nebaidās iziet un veltīties, pat tad, kad liekas, ka mēs izšķīdīsim, pazudīsim aiz vismazākajiem, aizmirstākajiem, aiz tiem, kas dzīvo eksistences perifērijās. Šī iziešana nozīmē arī apstāties, atlikt malā ķildas un nemierus, lai varētu ielūkoties acīs, uzklausīt un būt līdzās tiem, kuri ir palikuši ceļa malā. Dažreiz mums ir jārīkojas kā pazudušā dēla tēvam, kurš uzkavējas vārtos, gaidot dēla atgriešanos, lai atvērtu, tiklīdz viņš atgriezīsies, vai arī kā mācekļiem, kuriem jāiemācās, ka tad, kad pieņemam kādu maziņo, pieņemam pašu Jēzu, piebilda Francisks.

23 septembris 2018, 13:31