Francisks apmeklē Viļņas geto un Padomju okupācijas muzeju

 Inese Šteinerte - Vatikāns

Vienā no Rudninku ielas namiem, Viļņas vēsturiskajā centrā, uz diezgan askētiska izskata nama karājas piemiņas plāksne, kas vēstī, ka šeit sākas ieeja Lielajā geto. Tas tika atvērts 1941. gada 6. septembrī, pēc tam, kad tika nogalināti 20 tūkstoši ebreju, kas sacelās mazajā geto. Geto ietvaros valdīja bads, slimības, cilvēki tika nogalināti uz ielas, deportēti uz koncentrācijas nometnēm un iznīcināti. Sākumā šeit dzīvoja ap 40 tūkstoši cilvēku, taču beigās geto nepalika neviena. Divu gadu laikā izdzīvot spēja daži no tiem, kas paslēpās mežos, pievienojās padomju partizāniem, vai kuriem, riskējot ar dzīvību, patvērumu savās mājās deva lietuvieši. Pirms kara Viļņā dzīvoja ap 95 tūkstoši ebreju, sastādot gandrīz pusi no Viļņas iedzīvotāju skaita. Toreiz šeit darbojās 110 sinagogas. Šodien Viļņā dzīvo nepilni 4 tūkstoši ebreju un ir tikai 2 sinagogas. Visā Lietuvā ir saglabājušās ap 90 sinagogas.

Pagodinot nogalināto ebreju piemiņu, pāvests pie ieejas geto nolika ziedu pušķi un brīdi lūdzās klusumā. Piemiņas brīdī klāt bija arī Lietuvas valsts prezidente Daļa Gribauskaite.

Vēl viens aizvadītā gadsimta drūmo gadu liecinieks - Viļņas Okupācijas un Brīvības cīņu muzejs iekārtots bijušajā VDK namā.  Vēl pirms tam, laikā no 1941. līdz 1944. gadam, šī ēka tika izraudzīta par Gestapo atrašanās vietu. Pēc dažiem aprēķiniem, padomju varas gados šeit tika atņemtas dzīvības vairāk nekā tūkstotim cilvēku. Šodien šeit var apmeklēt dažas istabas, kurās notika spīdzināšanas, kā arī ap 20 celles, kurās tika mesti ieslodzītie. Viena no cellēm ir tikai 60 kvadrātcentimetrus liela. Muzejā tiek rīkotas bijušo ieslodzīto tikšanās, demonstrētas filmas un par šo vēsturisko laiku stāstīts jaunajām paaudzēm. Pāvestu pa šo ēku pavadīja Kauņas emeritētais arhibīskaps Sigitas Tamķevičus, kurš savulaik šeit ticis pratināts un nosūtīts spaidu darbos uz Sibīriju. Uz tikšanos ar pāvestu bija uzaicināti 34 bijušie politieslodzītie.

“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani atstājis?” Ar šiem Mateja Evaņģēlija vārdiem (27:46) pāvests sāka pārdomas, apmeklējot Viļņas Okupācijas un Brīvības cīņu muzeju. Arī šai vietā viņš neteica uzrunu, bet lūdzās, sarunājās ar Kungu.

“Tavas asaras, Kungs, atbalsojas nevainīgo asarās, kas vienotībā ar tevi sauc uz debesīm. Tā ir Lielā sāpju un rūgtuma Piektdiena, atstātības un bezpalīdzības Piektdiena, nežēlības un bezjēdzības Piektdiena, ko šie Lietuvas ļaudis pieredzēja kā nevaldāmu ambīciju rezultātu, kas nocietina un aklu padara sirdi.

Šai atceres vietā, Kungs, mēs lūdzam, lai tavas asaras liek mums palikt nomodā. Lai tavas asaras, Kungs, atsvabina mūs no gara sasirguma, kas mums, cilvēkiem, paliek par nemitīgu kārdinājumu aizmirst tos, kuri aizgāja pirms mums.

Lai tavās asarās un visu to dzīvē, kuri tik milzīgi cieta pagātnē, mēs atrastu drosmi un pārliecinoši nodotos tagadnei un nākotnei. Lai tās asaras iedrošina mūs nepakļauties šīsdienas modei, vienkāršotiem saukļiem un centieniem noniecināt, vai kādam atņemt cieņu, ko tu esi devis visiem cilvēkiem.

Kungs, lai Lietuva kļūst par cerības staru! Lai tā ir piemiņas un rīcības zeme, kas nemitīgi cīnās pret jebkuru netaisnības formu. Lai tā veicina radošus centienus aizsargāt visu cilvēku tiesības, jo īpaši to, kas ir visneaizsargātākie un ievainojamākie. Lai Lietuva visiem ir skolotāja, kas harmonizē atšķirības.

Kungs, dari, lai mēs nebūtu kurli pret visu to asarām, kuri šodien raud pret debesīm!”

Viļņas Okupācijas un Brīvības cīņu muzejam pāvests uzdāvināja Itālijas mākslinieku darinātu baroka stila eļļas lampu.