Pāvesta atziņas par redzēto Baltijas valstīs
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pirmo jautājumu uzdeva lietuviešu žurnāliste Saulena Žiugždaite. Atgriežoties pie Franciska aicinājuma būt par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, kas izskanēja Viļņā, viņa atzīmēja, ka par tiltu būt nav viegli, jo vienmēr kāds to šķērso. Daži apgalvo, ka par tiltu būt ir pat traģiski. Pāvests atzīmēja, ka politiskā ziņā Lietuva šodien ir daļa no Rietumiem, no Eiropas Savienības. Pec neatkarības atgūšanas tā ir izpildījusi visas prasības, kuras nebūt nav bijušas vieglas, lai tajā iestātos. Lietuvai ir attiecības arī ar NATO. Arī tas nozīmē Rietumus. Savukārt, ja paraugās uz Austrumiem, tad tur var redzēt šīs zemes vēsturi – smagu vēsturi. Daļa Baltijas valstu traģiskās vēstures ir nākusi arī no Rietumiem, no vāciešiem, poļiem, bet jo īpaši no nacisma. Nacisms nāca no Rietumiem, bet, kas attiecas uz Austrumiem – Baltijas zemju traģiskā vēsture nāca no Krievijas impērijas.
Pāvests norādīja, ka, lai celtu tiltus, ir nepieciešams spēks. Ne tikai tas spēks, ko var dot piederība Rietumiem, bet arī savas identitātes spēks. Francisks teica, ka viņš apzinās, ka triju Baltijas valstu situācija vienmēr ir apdraudēta. “Vienmēr!” viņš uzsvēra. Pastāv bailes no invāzijas... Par to atgādina jau pati vēsture. Būt par tiltu nav viegli, taču tā ir kā sacensību spēle, kas jāspēlē katru dienu, soli pa solim – ar kultūru, ar dialogu... “Domāju, ka mūsu visu uzdevums ir tajā palīdzēt. Un vēl vairāk nekā palīdzēt – būt klāt ar sirdi,” teica pāvests.
Nākamais jautājumu uzdeva Ģirts Amoliņš no Latvijas Radio. Viņš atzīmēja, ka Baltijas valstīs pāvests tika daudz runājis par saknēm un identitāti. Taču no Latvijas, arī no Lietuvas un Igaunijas daudzi cilvēki ir devušies uz bagātākām zemēm un daudzi jau tajās laiž savas saknes. Un vēl – Eiropā kopumā pastāv demogrāfiskās problēmas, jo ir zema dzimstība. Tātad, ko šai situācijā Baltijas zemes var dot un kas tām būtu jādod, ko var dot šo zemju līderi un katrs personīgi? Kā būtu jāvērtē šī problēma?
Francisks pastāstīja, ka savā dzimtenē – Argentīnā viņš nepazina cilvēkus no Igaunijas un Latvijas, taču esot pazinis lietuviešus. “Argentīnā lietuviešu ir diezgan daudz. Viņi sev līdzi nes kultūru, vēsturi, un iekļaujoties jaunā zemē, lepni glabā savu identitāti. Savos svētkos viņi tērpjas tradicionālajos apģērbos, dzied tradicionālās dziesmas, un ikreiz, kad ir iespējams, apmeklē dzimteni. Domāju, ka cīņa, lai saglabātu identitāti, tos dara ļoti stiprus un jums tā ir: jums ir ļoti spēcīga identitāte,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka šī identitāte ir veidojusies ciešanās, aizsardzībā, darbā un kultūrā. Ko darīt, lai sargātu identitāti? “Ir jāatgriežas pie saknēm,” teica pāvests. Identitāte ir sena lieta, un tā ir janodod tālāk. Identitāte ir daļa no piederības tautai un piederība tautai ir jānodod tālāk. Saknes ir jānodod jaunajām paaudzēm un tas jādara tās izglītojot, veidojot dialogu, jo īpaši starp veciem un jauniem. Katra identitāte ir dārgmanta, bet tā ir jāuztver kā piederība tautai.
Sekoja Evelinas Kaldojas – Igaunijas laikraksta “Postimees” žurnālistes jautājums. Atgādinot, ka Tallinnā, laukumā, kur pāvests svinēja Svēto Misi, klāt bija arī NATO karavīri, žurnāliste jautāja, vai pāvests, tāpat kā daudzi citi nav noraizējies par spriedzi uz Eiropas Austrumu robežas.
Francisks atzīmēja, ka šodien skandālu raisa milzu līdzekļi, kas pasaulē tiek izdoti par ieročiem. Pāvestam ir stāstīts, ka ar līdzekļiem, kas ieročiem tiek patērēti mēneša laikā, veselu gadu varētu paēdināt visus badacietējus pasaulē. Francisks atzinās, ka nav zināms, vai šis salīdzinājums atbilst patiesībai, bet katrā ziņā ieroču industrija, tirdzniecība, arī kontrabanda ir viena no lielākajām korupcijām. Pirms tās ir aizsardzības loģika. “Domāju, ka, lai aizstāvētu kādu zemi, ir nepieciešama saprātīga, nevis agresīva aizsardzības armija,” teica Francisks. Viņš apliecināja, kā tāda aizsardzība ir likumīga. Pie tam, tādā veidā aizsargāt tēvzemi ir gods. Problēma rodas tad, ka aizsardzība kļūst agresīva, nevis saprātīga, un notiek kari uz robežas. Pasaulē ir daudzi karu uz robežas piemēri – ne tikai Eiropas Austrumos, bet arī citos kontinentos notiek strīdi par varu, par zemju kolonizāciju. “Badā cietošas pasaules priekšā ieroču industrija ir skandaloza, taču ir likumīgi uzturēt armiju, lai pasargātu robežas. Tā ir arī goda lieta,” teica pāvests. Salīdzinājumam viņš pieminēja, ka tas ir tikpat likumīgi, cik likumīgi ir turēt mājas durvju atslēgas, lai pasargātu māju.
Nākamais jautājums attiecās uz migrantu uzņemšanu Baltijas valstīs. Jautātājs bija Edvardas Spokas – Lietuvas Radiotelevīzijas pārstāvis. Pāvests teica, ka Lietuvas, tāpat arī Latvijas un Igaunijas tauta ir atvērta un vēlas migrantus integrēt, taču ne masveidīgi, jo tas nav iespējams. Katrā ziņā, pāvesta vērtējumā šeit nav spēcīgu “populistisku ugunskuru”. Francisks par to esot runājis ar valstsvīriem, un šo argumentu ir uzsākuši tieši viņi. Pie tam, prezidentu uzrunās bieži varējis dzirdēt tādus vārdus kā “pieņemšana”, “atvērtība”. Pāvests teica, ka tas norāda uz universāluma gribu, taču tik lielā mērā, cik tas ir iespējams, cik to atļauj telpa, darbs, utt. “Ir svarīgi apzināties mēru, kādā ir iespējams integrēt un mēru, kādā ienācēji nekļūst par draudu tautas identitātei. Pāvests atzinās, ka attiecībā uz migrāciju, viņš ir izdarījis svarīgu secinājumu, proti, saprātīgas un labi apdomātas atvērtības nepieciešamību. Francisks piebilda, ka šodien visā pasaulē ir vērojama ne vien ārēja, bet arī iekšēja migrācija, un tā ir smaga problēma. Pie tam, katrā vietā migrācija atšķiras.
Konferences turpinājumā Francisks izteica vēlēšanos pats pakavēties pie dažiem sava ceļojuma punktiem. Viņš teica, ka Baltijas valstu vēsture ir invāziju, diktatūru, noziegumu, deportāciju vēsture. Francisks atsauca atmiņā Padomju Okupācijas muzeja apmeklējumu Viļņā. Viņš sacīja:
“Muzejs” ir vārds, kas liek domāt piemēram, par Luvru. Taču tas muzejs bija cietums, cietums, kurā politisku, vai reliģisku motīvu dēļ tika ieslodzīti cilvēki. “Redzēju celles, kurās varēja stāvēt tikai kājās – celles spīdzinātavas. Redzēju spīdzināšanas vietas, kur, neraugoties uz aukstumu, kāds ziemā ir Lietuvā, cietumniekus veda kailus un lēja uz viņiem ūdeni. Viņus spīdzināja daudzas stundas, lai salauztu viņos pretestību. Tad ienācu aulā, lielā eksekūciju zālē. Cietumnieki tur tika vesti ar spēku un nogalināti ar sitienu pa pakausi. Vēlāk tie tika krauti uz slīdošas lentas un mašīnā aizvesti un izmesti mežā. Ik dienas tika nogalināti ap 40 cilvēki. Beigās tika nogalināts ap 15 tūkstoši cilvēku. Tā ir daļa no Lietuvas un citu valstu vēstures. Tas, ko redzēju, bija Lietuvā. Vēlāk gāju uz vietu, kur atradās Lielais geto, kurā tika nogalināti tūkstošiem ebreju. Tai pašā dienā apmeklēju pieminekli, kas uzcelts par piemiņu nevainīgi notiesātajiem, noslepkavotajiem, spīdzinātajiem, deportētajiem. Tai dienā, saku jums atklāti, es paliku sagrauts. Šīs vietas man lika pārdomāt par nežēlību. Taču, pamatojoties uz informāciju, kāda mums ir šodien, nežēlība nav beigusies. Tāda pati nežēlība šodien ir rodama daudzās ieslodzījuma vietās, daudzos cietumos.”
Pāvests atzīmēja, ka arī cietuma pārblīvētība ir spīdzināšanas veids, veids, kā atņemt cilvēkam cieņu. “Ja ieslodzītajam netiek dota cerības perspektīva, tā jau ir spīdzināšana,” norādīja pāvests. Viņš pakavējās arī pie citām nežēlības izpausmēm mūsdienu pasaulē, ieskaitot to, ko izrāda “Islāma valsts” teroristi. Vēršoties pie žurnālistiem, Francisks uzsvēra, ka vēstījums, ko viņš tiem vēlas dot, ir “skandāls, mūslaiku kultūras un mūslaiku sabiedrības smagais skandāls”.
Baltijas valstu apmeklējums Franciskam ir licis saskatīt pagātnes režīma ienaidu pret jebkuru reliģiju. Svētais tēvs atcerējās tikšanos ar emeritēto Kauņas bīskapu Sigitas Tamkevičus, kurš tika deportēts uz Sibīriju un izcietis dažādos lēģeros. “Daudzi vīrieši un sievietes par to, ka aizstāvēja ticību, savu identitāti, tika spīdzināti, deportēti uz Sibīriju un nav atgriezušies. Šo trīs zemju ticība ir liela, tā ir ticība, kas dzimst tieši no moceklības,” uzsvēra pāvests, sakot, ka žurnālisti paši to varbūt ir redzējuši, runājot ar vietējiem ļaudīm.
Kā vienreizēju fenomenu, ko ir radījusi šī ticības pieredze, Francisks izcēla ekumenisko dzīvi, patieso ekumenismu starp luterāņiem, baptistiem, anglikāņiem un pareizticīgajiem. “Rīgas Domā redzējām kaut ko ļoti nozīmīgu – brāļi cits citam blakus, visi kopā vienā baznīcā. Blakus! Ekumenisms tur ir laidis saknes,” atzīmēja viesis.
Kā vēl vienu fenomenu, kas novērots Baltijas zemēs, pāvests izcēla kultūras, identitātes un ticības tālāknodošanu. Viņš sacīja, ka šis fenomens ir dziļākas izpētes, atsevišķu studiju vērts. Francisks atzīmēja, ka lielākoties ticību tālāk nodeva vecvecāki. Kāpēc? Tāpēc, ka tēvam un mātei bija jāstrādā, viņiem bija jāpieder partijai un tiem tika uzspiesta ateisma mācība. Taču vecvecāki prata saviem mazbērniem nodot ticību un kultūru. Laikā, kad Baltijas zemēs tika aizliegts runāt dzimtajā valodā, kad tā tika izņemta no skolām, kad, arī baznīcas grāmatiņām bija jābūt krievu, vai vācu valodā, tad vesela paaudze savu dzimto valodu iemācījās no vecvecākiem. Pāvests aicināja zurnālistus šim tematam, proti, tam, kā diktatūras laikā nākamajiem paaudzēm ir tikusi nodota valoda, kultūra, māksla, ticība, veltīt atsevišķus rakstus un raidījumus. Viņš atgādināja, ka toreiz visus komunikācijas līdzekļus pārņēma valsts. “Diktatūras režīms vispirms pārņem tieši komunikācijas līdzekļus,” atgādināja Francisks.
