Pāvests: Tikai tad cilvēks var kļūt patiesi brīvs
Silvija Krivteža – Vatikāns
8. augusta rītā vispārējā audience notika Pāvila VI zālē. Uz tikšanos ar pāvestu bija ieradušies vairāk nekā deviņi tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. Turpinot katehēzes mācību par Dekalogu jeb desmit baušļiem, Francisks šoreiz runāja par elkdievību. Citējot Izceļošanas grāmatu, pāvests norādīja uz cilvēku izgatavoto zelta teļu. Šis notikums norisinājās konkrētā vietā – tuksnesī, kur tauta gaidīja atgriežamies Mozu, kas bija uzkāpis kalna virsotnē, lai saņemtu Dieva norādījumus.
Kas ir tuksnesis? – jautāja pāvests. Tā ir vieta, kur nekā nav, kur valda nedrošība un nestabilitāte, kur trūkst ūdens, ēdiena un pajumtes. To varam salīdzināt ar cilvēka dzīvi, kurai nav nekādu drošības garantiju. Un šī nedrošība rada bailes un nemieru par nākotni – ko ēdīsim, ko dzersim, ko ģērbsim, sacīja Svētais tēvs.
«Mozus kavējās nokāpt no kalna» (Izc 32,1), lasām Izceļošanas grāmatā. Tautai pietrūka atbalsta punkta, pietrūka drosmīga un pārliecinoša vadītāja, un šī situācija kļuva nepanesama. Tad tauta pieprasīja sev redzamu dievu, ar kuru varētu identificēties. Tā dodas pie Ārona, lūdzot, lai viņš izveido dievu, kas tiks nests gājiena priekšgalā. Cilvēka daba, lai izvairītos no nestabilitātes, meklē reliģiju «dari pats». Ja nav iespējams redzēt Dievu, tad jāizveido dieviņš pēc saviem uzskatiem. Šādā veidā elks kļūst par attaisnojumu, lai noliktu sevi dzīves centrā, pielūdzot savu roku darbu, skaidroja Svētais tēvs.
Turpinot katehēzi, Francisks atgādināja, ka Senajos Austrumos teļš nozīmēja auglību un pārpilnību, enerģiju un varu. Zelta teļš bija bagātības simbols. Panākumi, vara un nauda. Tie ir kārdinājumi visos laikos! – sacīja pāvests. Zelta teļš ir simbols vēlmēm, kas dāvā brīvības ilūziju, un tajā pašā laikā padara par nebrīviem. Tas viss rodas no uzticības Dievam trūkuma un nevēlēšanās, lai Viņš remdētu mūsu sirds slāpes. Bez patiesā Dieva viegli iekrītam elkdievībā un pieņemam niecīgu mierinājumu. Kad pieņemam Dievu, Jēzu Kristu, kurš «būdams bagāts kļuva nabags mūsu dēļ», atklājam, ka sava vājuma atzīšana ir nevis pazemojums, bet gan nosacījums, lai atvērtu sirdi Tam, kas patiešām ir varens un stiprs. Cilvēks iegūst brīvību tad, kad ļauj patiesajam Dievam kļūt par viņa vienīgo Kungu. Tas palīdz mums akceptēt savu vājumu un izmest no savas sirds visus dievus.
Pāvests norādīja, ka mēs, kristieši, bieži uzlūkojam Krustā piesisto Jēzu, kas ir vājš, nicināts, un kuram ir atņemts viss. Taču tieši Viņā atklājas Dieva seja, atklājas mīlestības godība.
Uzrunas noslēgumā Francisks apsveica svētceļnieku grupas no dažādām Itālijas pilsētām, reliģisko kopienu un draudžu pārstāvjus, aicinot sludināt un izdzīvot Evaņģēlija prieku. Pāvests apsveica jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus. Viņš apsveica arī visus tos, kuri nes svētā Dominika vārdu.
