Pasaulei ir vajadzīgi nevis burta kalpi, bet iekšēji brīvi un mīloši kristieši
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Sniedzot izpratni par tā saukto "10 baušļu" jeb Dekaloga patieso nozīmi, pāvests kliedēja visai izplatītos aizspriedumus par baušļiem kā tīrām pavēlēm vai tikai kā aizliegumiem un Dievu kā despotu, kurš prasītu aklu paklausību. Īstenībā, baušļi ir Dieva mīlestības vārdi un Dievs ir mīlošais Tēvs, kurš ved mūs pa brīvības ceļu.
Dievs veido ar cilvēku dialogu
Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Jēzus nav nācis atcelt likumu, bet – to piepildīt. Kā to saprast? Desmit baušļi ārēji "izskatās" kā likumi. Tie, protams, ir izdoti likuma formā, taču tos ir jāskata attiecību kontekstā, Dieva un Viņa tautas Derības ietvarā. Bībele Dekalogu sauc nevis par "desmit baušļiem", bet par "desmit vārdiem" (sal. Izc. 20, 1). Šai atšķirībai ir liela nozīme.
"Pavēle ir norāde, kurā neietilpst nekāds dialogs", skaidroja Francisks, "bet vārds ir dialoga veida attiecību būtiskais līdzeklis". Vārdi dzīvina mīlestību. Viena lieta ir saņemt pavēles, bet pavisam cita lieta ir pamanīt, ka kāds mēģina ar mums sarunāties. Dievs izmanto savu vārdu, lai ar mums kontaktētos. Un Viņa Dēls ir par cilvēku tapušais Vārds. Ja divi cilvēki nemīl viens otru, viņiem ir grūti kontaktēties. Kad kāds no visas sirds mūs uzrunā, tiek kliedēta mūsu vientulība. Dievs veido ar mums attiecības caur šiem desmit vārdiem un gaida mūsu atbildi.
Pāvests norādīja, ka dialogs ir kaut kas daudz vairāk nekā kādas patiesības paziņošana. "Es varu jums teikt", viņš sacīja, "ka šodien ir pavasara pēdējā diena. Tā ir patiesība, bet tas nav dialogs. Taču ja es jums prasu, ko jūs domājat par šo pavasari, tad es sāku ar jums dialogu". Svētais tēvs piebilda, ka baušļi ir dialogs.
Velns šai ziņā ieveda cilvēku maldos. Viņš iestāstīja, ka Dievs ir despots un Viņa mīlestības vārds – pavēle. Viņš cilvēkus pārliecināja, ka Dievs tiem aizliedza ēst augli no labā un ļaunā pazīšanas koka, lai turētu tos savā pakļautībā. Mūsu priekšā ir izaicinājums – uzskatīt Dievu kā despotu un Viņa likumu kā kaut ko uzspiestu vai saskatīt tanī mīloša tēva rūpes par saviem bērniem, lai pasargātu viņus no sevis iznīcināšanas?
Aicinājums ielūkoties savā sirdsapziņā
Cilvēks atrodas izvēles priekšā – turpināja pāvests, mudinot uzdot sev dažus jautājumus. Vai Dievs man kaut ko uzspiež vai Viņš par mani rūpējas? Vai Viņa baušļi ir tikai likums vai vārds? Vai Dievs ir bargs valdnieks vai Tēvs? Francisks atgādināja, ka Dievs ir Tēvs.
Pāvests atzina, ka mūsos un ap mums nemitīgi notiek cīņa. Tūkstošiem reižu mums nākas izvēlēties starp vergu mentalitāti un dēlu mentalitāti. Pavēles dod saimnieks, bet vārdus pasaka Tēvs.
Baušļi – ceļš uz brīvību
Svētais Gars ir Dieva bērnu Gars. Viņš ir Jēzus Gars – norādīja Francisks. Ja mēs pieiesim likumam verdziskā garā, tad uztversim to kā kaut ko uzspiestu, un, vai nu akli izpildīsim tā pavēles, vai arī mūsos radīsies pretreakcija un to atmetīsim. Visa kristietība ir pāreja no Likuma burta uz Garu, kas dzīvina. Pateicoties Jēzus Garam, ko esam saņēmuši, mēs vairs neuztveram likumu kā kaut ko, kas mūs apspiež.
Francisks atzina, ka to, vai cilvēks ir vai nav piedzīvojis šo pāreju, var labi redzēt. Ļaudis ļoti ātri pamana, vai kristietis domā kā brīvais vai kā vergs. Baušļi ir ceļš uz brīvību, jo tie ir mīlošā Tēva vārds, kas mūs atbrīvo. Pasaulei ir vajadzīgi nevis kristieši-pakalpiņi, bet mīloši un gādīgi cilvēki, kuru krūtīs pukst dēlu un meitu sirds – norādīja pāvests.
Pāvests sveicina slimniekus
Tā kā pēdējās dienās Romā ir sutīgs laiks, tad slimnieku grupas tika sapulcinātas kondicionētā telpā – Pāvila VI zālē un sekoja vispārējās audiences norisei lielā ekrāna priekšā. Pirms doties uz Svētā Pētera laukumu, Francisks ieradās zālē, lai sveiktu slimniekus. Viņš tiem pateicās par ierašanos, apliecināja, ka par viņiem lūdzas, un aicināja arī viņus lūgties par Svēto tēvu. Pāvests atgādināja, ka visi kopā – gan tie, kuri atrodas laukumā, gan arī slimnieki zālē – veido vienu kopienu. Tikšanās ilga aptuveni stundu, tāpēc ka Svētais tēvs sasveicinājās personīgi ar katru klātesošo.
