Kristīgā dzīve ir atbrīvošanas ceļš
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks uzsvēra, ka kristīgā dzīve nav piespiedu paklausība virknei dažādu prasību. Kristīgā dzīve ir pateicības pilna atbilde uz Dieva nesavtīgo mīlestību. Tā ir pateicība Tēvam, kurš vispirms mūs atbrīvoja (izvezdams cauri Sarkanajai jūrai) un pēc tam iedeva Dekalogu (Sinaja kalnā).
"Es esmu Kungs, tavs Dievs, kurš Tevi izveda no Ēģiptes zemes, no verdzības nama" (Izc 20, 2), lasām Izceļošanas grāmatā. Ar šo frāzi iesākas Dekalogs. Dievs vispirms atgādina, kas Viņš ir un ko Viņš savā lielajā mīlestībā paveica savas tautas labā. "Viņš nav svešinieks. Viņš ir tavs Dievs", atgādināja Romas bīskaps.
Kristīgā dzīve – atbrīvošanas ceļš
Dekalogs sākas ar nesavtību no Dieva puses, ar atbrīvošanu, ar Tēva un dēlu attiecībām. Pāvests norādīja, ka tieši ar to ir jāsāk ticības ceļš, un nevis ar likumu, prasībām un pienākumiem. Citētie Svēto Rakstu vārdi izgaismo dekalogu un atklāj, kāds ir kristīgās dzīves noslēpums. Kristīgā dzīve ir vispirms pateicības pilna atbilde Tēvam par Viņa labestību. Tā nebalstās savas gribas spēkā, ne arī pienākuma izjūtā. "Kā gan lai jaunietis varētu vēlēties kļūt par kristieti, ja mēs sāktu ar prasībām?", jautāja Svētais tēvs, norādot, ka kristīgā formācija drīzāk līdzinās "atbrīvošanas ceļam", kas ved caur baušļiem. "Baušļi tev palīdz atbrīvoties no egoisma, tāpēc ka Dieva mīlestība tevi ved uz priekšu", viņš sacīja. Tātad, vispirms ir jānodibina attiecības ar Kungu, jāļauj Viņam mani mīlēt un glābt. Vispirms "Sarkanā jūra" un tikai pēc tam "Sinaja kalns".
Saukt uz Dievu
Pateicība var nākt no tādas sirds, kurai ir pieskāries Svētais Gars – turpināja pāvests. Lai paklausītu Dievam, vispirms ir jāatsauc atmiņā visu to labo, ko Viņš mums ir darījis. Kristietis, kurš vadās tikai pēc savas pienākuma izjūtas, vēl nav piedzīvojis atbrīvošanu. Viņš dzīvo saskaņā nevis ar bērna, bet "verga garīgumu". "Man jādara to, to un to…", mēs sakām. Tikai pienākumi. "Bet tev kaut kā pietrūkst," atgādināja pāvests. Mums ir jāpadomā, kas ir šo pienākumu pamatā. To pamatā ir Dieva Tēva mīlestība. Bieži vien mums neveicas tādēļ, ka sākam ar sevi, nevis ar pateicību. Kur nonāk tas, kurš sāk ar sevi? Viņš atgriežas pie sevis. Šāds cilvēks nespēj noturēties uz ceļa un virzīties uz priekšu. Tā ir egoistiska stāja.
Šajā sakarā Francisks mūs mudināja saukt uz Dievu un lūgt, lai Viņš mūs atbrīvo no egoisma un ikviena grēka, jo Dieva pestīšanu nesošā darbība ir atbilde šim saucienam. Dievs to gaida. Viņš grib saraut mūsu važas.
Mēs apzināmies, ka mūsos vēl pastāv kaut kādas važas, ka mēs neesam brīvi. Mūsu dvēselē vēl ir daudz kā nebrīva. Glāb mani, palīdzi man, atbrīvo mani! Tā ir skaista lūgšana. Dievs gaida, lai mēs sauktu, jo Viņš var un grib saraut mūsu važas.
Katehēzes noslēgumā pāvests piebilda, ka mēs saņēmām no Dieva dzīvību nevis lai būtu apspiesti, bet – brīvi un pateicīgi. Dievs mums ir tik daudz devis! Viņš mums dod vairāk nekā mēs spējam iedomāties un lūgt, bezgala daudz vairāk nekā mēs jebkad spēsim Viņam atdarināt. Līdz ar to mēs ar prieku varam Viņam paklausīt un staigāt Viņa baušļu ceļu.
