Francisks misionāriem: vienmēr ir nepieciešams atjaunot lietas!
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Vienmēr ir nepieciešams atjaunot lietas: atjaunot sirdi, atjaunot darbus, atjaunot organizācijas, jo, pretējā gadījumā, visi nonāksim muzejā.," teica pāvests tiem, kam uztiēts veikt Pontifikālos misiju darbus.
Svētais tēvs atzina, ka viņš raizējas par to, lai Baznīcas misionāro organizāciju darbs nepārvēršas tikai par materiālās palīdzības sniegšanu. Ir jāatjaunojas pašiem pirms atjaunot struktūras. Ir jāatjauno ne tikai vecais, bet jāļauj, lai Svētais Gars rada ko jaunu. “Ne mēs, bet Svētais Gars!” uzsvēra Francisks. “Nebaidieties no jauninājumiem, kas nāk no krustā sistā un augšāmcēlušā Kunga. Šie jauninājumi ir skaisti. Baidieties no citiem jauninājumiem: no tiem, kas nenāk no Kunga,” brīdināja pāvests. Viņš norādīja uz nepieciešamību pārkvalificēties, pārkvalificēt centienus, kas tiek veltīti materiālās palīdzības vākšanai un izdalīšanai, lai sirdsapziņa un misionārā atbildība veidotu daļu no visas Dieva tautas ikdienas dzīves.
“Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē” – tā saucas 2019. gada oktobrī svināmā Ārkārtējā Misionārā mēneša temats. Pāvests paskaidroja, ka tādā veidā misija nozīmē sūtību pēc pestīšanas, kas palīdz atgriezties sūtītajam un šīs sūtības saņēmējam: mūsu dzīve Kristū ir misija. Francisks teica, ka mēs paši esam misija, esam Dieva mīlestība, esam Dieva, kurš mūs veidojis pēc sava attēla un līdzības, svētums. Tātad, misija, sākot no radīšanas, ir mūsu pašu un visas pasaules svētdarīšana (sal. Ef 1,3-6). Mūsu kristības misionārā dimensija nozīmē svētuma liecināšanu, kas piešķir dzīvību un skaistumu pasaulei.
Francisks atgādināja, ka 2019. gada oktobrī notiks arī Bīskapu Sinode par Amazones reģionu. Svētais tēvs novēlēja, lai šī sakritība – Sinode un Ārkārtējais Misionārais mēnesis, palīdz nenolaist skatienu no Jēzus Kristus, saskaroties ar problēmām, izaicinājumiem, bagātībām un nabadzību. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja raudzīties uz Jaunavas Marijas piemēru:
“Marija, iedama pie Elizabetes, nedarīja to kā tāda, kas izrāda personīgu žestu, kā misionāre. Viņa gāja kā tā Kunga kalpone, kuru nesa savā klēpī. Par sevi viņa neteica neko, viņa nesa Dēlu un slavēja Dievu. Tiesa, bija kāda vērā ņemama lieta: viņa gāja steigšus. Viņa mums māca šo uzticīgo steigu, šo steigas garīgumu. Tas ir uzticības un pielūgsmes garīgums. Viņa nespēlēja galveno lomu, bet bija kalpone Tam, kurš misijā ir vienīgais un galvenais. Lai mums palīdz šis tēls!”
