Pāvests lūdzas par tiem, kuri risina Covid-19 izraisītās problēmas
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Lielā gavēņa 5. nedēļas piektdienas Euharistija bija veltīta Marijas – Sāpju Dievmātes godam. Ievaddziesmas vārdos atskanēja lūgums pēc palīdzības bēdās un bailēs: “Apžēlojies par mani, Kungs, jo mani māc bailes; izglāb mani no manu ienaidnieku un vajātāju rokas: Kungs, neļauj man piedzīvot vilšanos” (Ps 30). Iesākot Misi, pāvests pievērsās tam, kas notiks pēc pandēmijas:
Ir cilvēki, kuri jau tagad sāk domāt par to, kas būs pēc tam – pēc pandēmijas. Viņi domā par visām problēmām, kas būs radušās: par nabadzību, ar darbu saistītām problēmām, badu… Lūgsimies par visiem tiem, kuri palīdz risināt šodienas problēmas, bet jau domā arī par rītdienu, lai mums visiem palīdzētu.
Homīlijā Svētais tēvs atgādināja, ka šajā piektdienā pirms Palmu svētdienas, pieminot Kunga ciešanas, pieminam arī Sāpju Dievmāti. Ticīgā Dieva tauta viņu godina jau gadu simteņiem ilgi. Viņas godam ir sarakstītas himnas un slavas dziesmas. Viņa stāvēja krusta pakājē un kontemplēja cietošo Pestītāju. Saskaņā ar tautas dievbijību, tiek runāts pat par Marijas “septiņām sāpēm”. Pāvests atzinās, ka viņam patīkot vēlā vakara stundā, lūdzoties “Angelus”, kontemplēt šīs septiņas sāpes. Tas atgādina, ka Marija ir Baznīcas Māte, kura dzemdināja mūs visus lielās sāpēs.
Francisks paskaidroja, ka Marija neatņēma no Jēzus nekādu titulu. Viņa tikai pieņēma to, ka Jēzus mums dāvāja Viņu kā Māti un uzņēmās pienākumu būt par mūsu Māti. Viņa nelūdza neko sev. Viņa lūdzās tikai par citiem. Viņa neprasīja, lai tiktu iecelta par glābēju līdzās Jēzum. Pestītājs ir tikai viens – uzsvēra pāvests. Marija ir tikai mācekle un Māte, un mums viņu ir jāuzlūko, jāmeklē un jālūdz kā Māti. Viņa ir Māte. Marijas mātišķībā redzam Baznīcas mātišķību. Svētais tēvs piebilda, ka Baznīca pieņem visus – labos un ļaunos: visus.
Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja ticīgos mazliet apstāties un apdomāt Marijas sāpes un ciešanas. Viņa ir mūsu Māte. Viņa mūs nēsāja ar visu sirdi, ar visiem spēkiem, ar asarām, kas nebija šķietamas asaras. Tās bija īstas asaras, kas plosīja viņas sirdi. Francisks norādīja, ka mums nāks par labi nedaudz apstāties un teikt Dievmātei: “Paldies, ka piekriti būt par Māti, kad Tev to prasīja eņģelis, un paldies, ka piekriti būt par Māti, kad Tev to teica Jēzus”.
