Lai neviens neizmanto sāpīgo laiku savtīgu interešu labā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot dievkalpojumu, Francisks lūdzās, lai neviens neizmanto šo pandēmijas laiku savu savtīgo interešu labā:
Šajos apjukuma, grūtību un sāpju brīžos cilvēkiem bieži vien rodas iespēja darīt to vai citu – darīt daudz laba. Taču gadās, ka kādam ienāk prātā doma darīt arī kaut ko ne visai labu, izmantot brīdi sev, savam savtīgajam labumam. Šodien lūgsimies, lai Kungs dod mums visiem taisnu sirdsapziņu, caurspīdīgu sirdsapziņu, lai mums nebūtu jākaunas, uzlūkojot Dievu.
Lielā gavēņa laika 5. nedēļas sestdienas ievaddziesma ir ņemta no 21. psalma, kas sākas ar vārdiem, ko Jēzus izteica pie Krusta: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?” Fragments, ko pāvests nolasīja šodienas Svētās Mises sākumā, ir spēcīgs netaisnīgi vajātā sauciens pēc palīdzības: “Neesi tālu no manis, Kungs, Tu mans spēks, steidzies man palīgā, jo es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts.”
Komentējot Jāņa evaņģēlija fragmentu (sal. Jņ 11, 45-46) par Augstās padomes lēmumu nogalināt Jēzu, Francisks paskaidroja, ka šāds lēmums bija pakāpeniska procesa iznākums. Runa ir par kārdinājumu, par pakāpenisku procesu, kas sākas ar sīkumiem, bet beidzas ar grēku, kuram cilvēks mēģina rast attaisnojumu.
Kārdinājums pamazām kļūst lielāks un lielāks, izmainās sirds, uz grēku tiek pamudināti citi, un cilvēks sevi mēģina attaisnot. Aiz kārdinājuma slēpjas velna viltība – uzsvēra pāvests. Velns grib iznīcināt Jēzu. Kad pakrītam, pirmkārt, mums ir jāsteidzas pie Kunga un jālūdz piedošanu, un, otrkārt, mums ir jājautā sev: “Kā tas varēja notikt? Kāpēc es nonācu līdz pakrišanai? Kā šis process sākās manā dvēselē? Kā tas norisinājās tālāk? Ko es ‘aplipināju’? Kā es, beigu beigās, varēju attaisnot savu krišanu?” Noslēgumā pāvests novēlēja, lai Svētais Gars mūsu apgaismo un palīdz mums izprast savu sirdi.
