Svētais tēvs lūdzas par vecajiem ļaudīm, kas jūtas vieni un dzīvo bailēs

Jānis Evertovskis – Vatikāns 

Kā jau to zinām, Svētais tēvs katru dienu lūdzas par kādu īpašu cilvēku grupu. Iepriekš viņš lūdzās par valdībām, strādniekiem, garīgajiem ganiem un ģimenēm, bet šorīt – par vecajiem ļaudīm, kuri šajā sarežģītajā laikā jūtas vientuļi un vairāk nekā citi izjūt nošķirtību no saviem mīļajiem tuviniekiem. Iesākot Euharistiju, pāvests sacīja: 

Es gribētu, lai šodien mēs lūdzamies par vecajiem ļaudīm, kuri šajā laikā īpaši cieš, piedzīvojot lielu iekšēju vientulību un dažreiz arī lielas bailes. Lūgsim Kungu, lai Viņš ir līdzās mūsu vectēviem, vecmammām un visiem sirmgalvjiem, un dod viņiem spēku. Viņi mums iemācīja gudrību, deva dzīvību, atstāja pagātnes mantojumu. Būsim arī mēs viņiem tuvu ar savām lūgšanām. 

Homīlijā Francisks komentēja šai dienai veltīto Evaņģēlija fragmentu par piedošanu (sal. 18, 21-35). Tajā lasām, ka Pēteris jautā Jēzum, cik reizes ir jāpiedod citiem. Pāvests atzina, ka tas nav viegli, ka ir cilvēki, kuri dzīvo, citus tiesājot, tomēr Dievs grib, lai mēs būtu augstsirdīgi, dāsni un no sirds piedotu saviem pāridarītājiem. 

Īsi pirms tam Jēzus runā par brāļu vienotību, noslēdzot savu katehēzi ar vārdiem: “Ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, to viņiem dos mans Tēvs, kas ir debesīs. Jo kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mt 18, 19-20). Pāvests norādīja, ka vienotība, draudzība un miers starp brāļiem pievelk Dieva labvēlību. 

Pēc tam Pēteris jautā, kā izturēties pret tiem, kuri mums dara pāri: “Kungs, cik reižu man ir jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?” Un Jēzus atbild: “Līdz septiņdesmit reižu pa septiņām”, kas nozīmē “vienmēr” – paskaidroja pāvests. Mums ir jāpiedod vienmēr. Tas nav viegli, tāpēc ka mūsu egoistiskā sirds ir visu laiku nosliekusies uz naidu, atriebību, sarūgtinājumu. Mēs visi esam redzējuši ģimenes, ko ir iznīcinājis savstarpējs naids, kas ticis nodots no paaudzes uz paaudzi. Viena vai otra vecāka ietekmē brāļi pārstāj savā starpā sveicināties un dzīvo ar sarūgtinājumu sirdī. Liekas, ka naids būtu stiprāks par mīlestību. Naids ir “velna dārgmanta” – teica Francisks. Velns izmanto mūsu sarūgtinājumus, lai visu sabojātu. Nereti tas notiek sīkumu dēļ. Velns sabojā arī mūsu attiecības ar Dievu, kas ieradās pasaulē, nevis lai tiesātu, bet lai piedotu. Mūsu Dievs ir spējīgs sarīkot svinības. Pietiek, ka grēcinieks Viņam tuvojas. 

Bez tam, kad Dievs mums piedod, viņš arī aizmirst visu ļaunumu, ko bijām darījuši – uzsvēra Svētais tēvs. Dievs piedod un iet uz priekšu. Un šī ir vienīgā lieta, ko Viņš prasa no mums. Viņš prasa, lai mēs iemācītos piedot, lai mēs nepaturētu uz saviem pleciem šo bezjēdzīgo naida, sarūgtinājuma un atriebības krustu. Vārdi “tu man par to atmaksāsi” nav ne kristīgi, ne humāni vārdi. Jēzus māca, ka, lai mēs ieietu debesu valstībā, mums ir jāpiedod. Viņš iet vēl tālāk, norādot, ka, ja tu ej uz Misi un atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad vispirms ej un izlīgsti ar brāli. Nenāc pie manis ar mīlestību pret mani vienā rokā, bet ar naidu pret brāli otrajā! 

Daži cilvēki visu laiku citus tiesā, runā sliktu, nemitīgi nomelno savus darba kolēģus, kaimiņus, radiniekus, jo nespēj piedot kādu pāridarījumu vai kaut ko nepatīkamu, ko ir nācies no viņu puses piedzīvot. Man kaut kas nepatika un es nepiedodu. Liekas, ka velns tieši ar to arī izceļas. Viņš sēj mūsos tīksmi nepiedot. Taču piedošana ir nosacījums tam, lai mēs varētu ieiet debesu valstībā. 

Jēzus pastāstītā līdzība ir ļoti skaidra. Runa ir par piedošanu. Lai Kungs iemāca mums šo piedošanas gudrību – vēlēja pāvests, iesakot darīt sekojošo: “Darīsim šādi”, viņš teica, “ejot pie grēksūdzes, lai saņemtu izlīgšanas sakramentu, vispirms sev pajautāsim: ‘Vai es piedodu?’ Ja jūtu, ka nepiedodu, tad netēlošu un nelūgšu piedošanu, jo pats to nesaņemšu.” Lūgt piedošanu nozīmē piedot – uzsvēra Svētais tēvs. Šīs abas lietas ir nešķiramas. “Lai Kungs mums palīdz to saprast un noliekt galvu, nebūt iedomīgiem, bet būt dāsniem piedošanā”, vēlēja Francisks. Viņš piebilda, ka, ja citādi nevar, tad, lai mēs piedotu, vismaz “savtīgu nolūku” vadīti. Kā tad tā? – varētu jautāt. Jā, patiešām, ir svarīgi piedot, lai es pats saņemtu piedošanu. Ja es nepiedošu, tad arī man netiks piedots. Vismaz šādi, bet piedot, vienmēr piedot!