Lai ģimenēm izdodas rast jaunus mīlestības izpausmju veidus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētā tēva celebrētā rīta Euharistija arī šonedēļ tiks pārraidīta tiešraidē. Tādā veidā viņš solidarizējas ar visiem ticīgajiem, kuriem šajā laikā nav iespēju piedalīties dievkalpojumā. Iesākot Svēto Misi, viņš sacīja:
Turpināsim lūgties par slimniekiem. Es domāju par ģimenēm, kas ir ieslēgtas, bērniem, kuri neiet skolā, vecākiem, kuri varbūt nevar nekur iziet; daži atrodas karantīnā. Lai šajā jaunajā situācijā Kungs palīdz viņiem atklāt jaunus veidus, jaunas mīlestības un kopdzīves izpausmes. Lūgsimies par ģimeni, lai šajā laikā attiecības ģimenē vienmēr plaukst uz labo.
Homīlijā Francisks komentēja šai dienai veltītos Svēto Rakstu lasījumus (sal. 2 Ķēn 5, 1-15; Lk 4, 24-30). Tajos ir kaut kas tāds, kam īpaši pievēršas mūsu uzmanību. Runa ir par dusmām – par spitālīgā Nāmana un Nācaretes ļaužu dusmām. Pēdējie labprāt klausījās, ko Jēzus sacīja, viņiem patika, kā Viņš runāja, bet tad kāds uzdeva jautājumu: “Kādā augstskolā viņš ir studējis? Viņš taču ir Marijas un Jāzepa dēls. Viņš ir galdnieks. Ko tad viņš tādu var mums pateikt?” Un cilvēki iedegās dusmās, kas noveda viņus pie vardarbības. Jēzus tika izdzīts ārā. Ļaudis mēģināja Viņu nogrūst no kalna kraujas.
Līdzīgi bija ar Vecās Derības Nāmanu. Svētais tēvs atzina, ka viņš bija lāga vīrs, atvērts ticībai, bet, kad pravietis sūtīja viņu septiņas reizes nomazgāties upē, viņš sadusmojās. Kā tad tā? “Es domāju,” sacīja Nāmans, “ka pravietis izies ārā pie manis un, stāvēdams, piesauks Kunga, sava Dieva, vārdu, un ar savu roku aizskars spitālīgo vietu, un mani izdziedinās. Vai tad Abana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Izraēļa ūdeņi? Vai tad es tajās nebūtu varējis mazgāties un kļūt tīrs? (..) viņš dusmās apgriezās un devās projām.”
Arī Nācaretē bija labi ļaudis – turpināja pāvests. Bet kas slēpjas aiz šiem labajiem ļaudīm, kuri nonāk līdz dusmām? Salīdzinot ar Nāmanu, ar Nācareti bija sliktāk. Tur redzam vardarbību. Gan Nāmans, gan Nācaretes ļaudis domāja, ka Dievs atklājas tikai ārkārtējās lietās, ka Viņš nevar izpausties caur parastu ikdienas dzīvi, izpausties vienkāršībā. Minētie cilvēki nicināja visu vienkāršo. Viņi dusmojās, nicināja vienkāršās lietas. Taču mūsu Dievs liek mums saprast, ka Viņš vienmēr darbojas vienkāršībā – uzsvēra Francisks.
Dievs darbojas Nācaretes ģimenes vienkāršībā, ikdienas darbu vienkāršībā, lūgšanas vienkāršībā. Turpretī pasaulīgais gars mūs ved pie tukšības, pie plātīšanās, pie ārišķības jeb šķietamības, un tas beidzas ar vardarbību. Nātans bija ļoti labi audzināts, bet tomēr aizcirta pravieša priekšā durvis un devās projām. Tā ir agresivitāte. Nācaretes ļaudis sinagogā tik ļoti iekarsa dusmās, ka gribēja Jēzu nogalināt. Tas notika neapzināti. Viņi izdzina Viņu no pilsētas un mēģināja nogrūst no kraujas. Svētais tēvs uzsvēra, cik dusmas ir briesmīga lieta.
Pāvests piebilda, ka tie ir nožēlojami augstprātīgie, nožēlojami cilvēciņi, kuri dzīvo ilūzijā, esot par sevi pārāk augstās domās, uzskatot sevi par kaut ko lielāku nekā ir īstenībā. Bieži vien viņi nevar iztikt bez dusmošanās, jo tikai tā viņi var justies kaut kas.
Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs atzina, ka tas var notikt arī ar mums. Teologi to sauc par “farizejisko ieļaunošanos”. Sastopoties ar Dieva vienkāršību, nabadzīgo cilvēku vienkāršību, ticīgo vienkāršību, es varu ieļaunoties un domāt, ka tas taču nav Dievs. “Viņš nevar tāds būt. Mūsu dievs ir smalkāks, gudrāks, svarīgāks. Dievs nevar tik vienkārši rīkoties.” Pāvests piebilda, ka dusmas vienmēr ved pie vardardbības, pie agresijas; vai tā būtu fiziska agresija, vai arī nomelnošana ar vārdiem, kas otru nogalina tāpat kā fiziskā agresija.
