Pāvests aicina kristiešus elpot cerības gaisu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Cerību var salīdzināt ar enkura izmešanu otrā krastā. "Es uzskatu, ka šī laika ciešanas nav salīdzināmas ar nākamo godību, kas mūsos atklāsies. Jo radība ar ilgām gaida Dieva bērnu parādīšanos", raksta apustulis Pāvils. Šai dienai veltīto pirmo lasījumu var dēvēt par "cerības himnu" (sal. Rom 8, 18-25). Francisks norādīja, ka, visticamāk, daži romieši aizgāja pie Pāvila pažēloties un viņš mudināja tos skatīties uz priekšu. Cerēt nozīmē ar ilgām gaidīt Kunga parādīšanos, dzīvot ar uz satikšanos ar Kungu vērstu skatu. Tas nozīmē apzināties, ka šeit, uz zemes, mums nav paliekošas vietas, ka nevaram šeit "ieligzdoties" – skaidroja Svētais tēvs. Ja kristietis pazaudē šo nākotnes perspektīvu, viņa dzīve apstājas. Kad ūdens stāv uz vietas, viņš sastāvas, sabojājas. Līdzīgi ir ar kristieti, kurš nevērš savu skatienu uz otru krastu. Šādam kristietim kaut kā pietrūkst. Kristīgā dzīve viņam ir nekas vairāk kā filozofiska doktrīna. Viņš varbūt apgalvos, ka viņam ir ticība, taču bez cerības, ticība nevar pastāvēt. Turpinot homīliju, pāvests atzina, ka cerību ir grūti izprast.
Ja mēs gribam būt cerības ļaudis, mums ir jābūt nabadzīgiem, nepiesaistītiem dažādām lietām. Turklāt, mums ir jābūt atvērtiem otrajam krastam. Cerība ir pazemīga. Pie tās katru dienu ir jāstrādā. Katru dienu to ir jāizkopj, jāatgriežas pie tās, katru dienu jāpaņem rokās virve un jāpaskatās, vai enkurs tur, otrā krastā, ir labi nostiprināts. Katru dienu mums ir jāpatur prātā, ka mums ir ķīla, tas ir, Svētais Gars, kurš darbojas mūsos caur ikdienas sīkumiem.
Kad mēs runājam par ticību, mēs ar to domājam ticību uz Dievu, kurš mūs radīja, uz Jēzu, kurš mūs atpestīja. Mēs skaitām "Credo" un konkrēti zinām, kas ir ticība. Kad mēs runājam par mīlestību, mēs ar to domājam laba darīšanu citiem cilvēkiem, dažādus tuvākmīlestības darbus. Taču cerību ir grūti izprast.
Lai mums palīdzētu saprast, kā izdzīvot cerību, kā dzīvot cerībā, pāvests pievērsās Lūkasa evaņģēlija fragmentam (sal. Lk 13, 18-21), kurā lasām par to, ka Jēzus Dieva valstību salīdzina ar zemē iesētu sinepju graudu. Gaidot tā augšanu ir vajadzīga pacietība. Kamēr tas aug, ir svarīgi pacietīgi gaidīt. Cerībai ir nepieciešama pacietība. Būt pacietīgiem nozīmē apzināties, ka mēs gan sējam, bet augšana būs atkarīga no Dieva. Runājot par cerību, Jēzus lieto arī līdzību par raugu, ko sieviete paņem un iejauc trīs mēros miltu. Grauds ir zemē, raugs miltos. Abi apslēpti.
Cerība ir neredzams tikums – turpināja Francisks. Tā darbojas no apakšas. Cerību nav viegli izdzīvot, bet kristietim vajadzētu elpot cerības gaisu. Ja viņam ir cerība, viņš zina, uz kurieni virzās. Cerība mums sniedz drošību – uzsvēra pāvests. Cerība nekad nepieviļ. "Ja tu ceri, tev nenāksies vilties", viņš sacīja.
