Advents – ticības padziļināšanas laiks
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Adventa laikam piemīt trīs dimensijas – pagātne, nākotne un tagadne. Komentējot šodienas Evaņģēlija fragmentu par simtnieka kalpa izdziedināšanu, pāvests aicināja sargāties no pasaulīguma un atgādināja, ka Kungs ik dienas klauvē pie mūsu sirds durvīm. Simtnieka kalps bija paralizēts un "piekalts" pie gultas. Šai sakarā Francisks minēja, ka var gadīties, ka mēs tiekam garīgi "paralizēti". Nereti gadās, ka mēs "pierodam pie ticības" un tā zaudē savu dinamiskumu un dzīvīgumu. Līdzko pierodam, tā pazaudējam ticības spēku un mūsu atjaunotnes process stāv uz vietas.
Kas attiecas uz "pagātnes" aspektu, Advents ir atmiņas attīrīšanas laiks. Mums ir jāpatur prātā, ka piedzima ne jau Ziemassvētku eglīte (lai cik tā būtu noderīga un skaista), bet – Jēzus Kristus. Ziemassvētkos mēs svinam Pestītāju dzimšanu. Šodien ir kārdinājums svinēt Ziemassvētkus pasaulīgi. Tā vietā, lai tie būtu ģimenes svētki, kur centrālā vieta tiek ierādīta Jēzum, tie tiek pārvērsti par pasaulīgiem svētkiem, saistībā ar kuriem priekšplānā izvirzām iepirkšanos, dāvanas utt. Tādā veidā Kungs tiek aizmirsts un atstāts malā. Tas attiecas arī uz mūsu dzīvi. Mēs kaut kur apzināmies, ka, nu jā, runa ir par dzimšanu, kas notika kaut kur Betlēmē, bet… tas arī ir viss. Tāpēc Adventa laikā mums vajadzētu šķīstīt savu atmiņu un paturēt prātā šo tik svarīgo pagātnes notikumu – Kristus dzimšanu.
Bez tam Adventa laiks mums ir dots arī tādēļ, lai mēs šķīstītu savu cerību un sagatavotos tam brīdim, kad uz mūžiem satiksimies ar Kungu, jo Viņš, kurš atnāca, atkal atgriezīsies. Runājot par "nākotnes" dimensiju, pāvests sacīja, Kungam atgriežoties, mēs piedzīvosim personīgu satikšanos ar Viņu. Tāpēc ir jāpievērš uzmanība cerības šķīstīšanai.
Kas attiecas uz "tagadnes" dimensiju, Francisks aicināja ik dienas rūpēties par savu ticību un to izkopt. Neskatoties uz dažādām rūpēm, problēmām un steigu, mums ir jāsargā savs "iekšējais mājoklis". Mūsu Dievs ir pārsteigumu Dievs. Tāpēc mums, kristiešiem, vajadzētu saskatīt tās zīmes, caur kurām Dievs mūs diendienā uzrunā. Mums ir jābūt modriem un jāizkopj sava lūgšanas dzīve. Tāpat kā Kungs ieradās šai pasaulē savā laikā Betlēmē, tāpat Viņš nāks arī pasaules beigās un mūsu dzīves beigās. Katram no mums pienāks tā stunda, kad Viņu satiksim. Šeit pāvests atgādināja, ka Viņš nāk arī katru dienu un katru brīdi. Kungs, caur Svētā Gara iedvesmām, nāk un apmeklē mūsu sirdi.
