Kristīgās atmiņas ir mūsu dzīves sāls
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot Svētās Martas nama kapelā, Vatikānā, sapulcējušos ticīgos, Francisks uzsvēra, ka kristīgās atmiņas jeb piemiņa ir dzīves sāls. Lai saņemtu spēku un ietu uz priekšu, mums ir jāpaiet atpakaļ. Ne velti sv. Pāvils mudina Timoteju: "Atceries Jēzu Kristu!" (2 Tim 2, 8). Kristieši, kuri ir izdzēsuši no savas atmiņas tikšanās brīžus ar Jēzu pagātnē un tos, kuri viņus audzināja ticībā un mīlestībā, ir pazaudējuši kristīgās dzīves garšu. Viņi izpilda baušļus, bet tam vairs nav mistiskas pieskaņas un dzīvīguma, ko dod saikne ar Jēzu.
Atcerēties pirmās satikšanās ar Jēzu
Pāvests pieminēja trīs punktus, kuri ir vērā ņemami, lai satiktu Jēzu – pirmo satikšanās brīžu atsaukšana atmiņā, savu priekšteču pieminēšana un likums. Sv. Pāvils mudina atsaukt atmiņā, cik dedzīgi mēs bijām uzreiz pēc atgriešanās. Katram no mums ir bijuši satikšanās ar Jēzu brīži – atzina Francisks. Neaizmirsīsim tos! Atgriezīsimies pie tiem, jo tie ir mūsu iedvesmas avots – iespēja atkal satikt Kristu.
Vai es atceros šos brīžus? – jautāja Svētais tēvs. Vai atceros brīdi, kad Jēzus izmainīja manu dzīvi, kad Viņš man kaut ko apsolīja? Ja neatceros, tad ir jāmēģina tos atcerēties.
Atcerēties cilvēkus, kuri mums atklāja ticību
Satikšanās ar Jēzu notiek arī tad, ja pieminam savus senčus – tos, kuri mums nodeva tālāk savu ticību. Apustulis Pāvils mudina Timoteju atcerēties savu mammu un vecmammu, jo no viņām tika saņemta ticība. "Mēs nesaņēmām ticību pa pastu", sacīja Francisks, "bet mums to nodeva vīrieši un sievietes". Tāpēc Pāvils aicina skatīties uz šiem daudzajiem ticības lieciniekiem un mocekļiem un smelt no viņiem spēku savai kristīgajai dzīvei.
Vai man ir saknes, vai varbūt es dzīvoju tikai šim brīdim?
Katru reizi, kad dzīves ūdens mazliet saduļķojas, mums ir jāsteidzas pie avota un no turienes jāsmeļ spēks, lai ietu uz priekšu – atgādināja pāvests. Šajā sakarā viņš aicināja, lai mēs uzdodam sev dažus jautājumus: Vai es atsaucu atmiņā savus priekšgājējus? Vai man ir saknes? Vai, gadījumā, neesmu tās pazaudējis? Vai, gadījumā, nedzīvoju tikai pašreizējā brīdī? Ja tā ir noticis, tad man, nekavējoties, ir jālūdz žēlastība atgriezties pie savām saknēm – pie cilvēkiem, kuri mani ievadīja ticībā.
Paturēt prātā mūsu sirdī ierakstīto mīlestības likumu
Svētā Marka evaņģēlijā lasām (sal. Mk 12, 28-34), ka pirmais no visiem baušļiem ir šis: "Klausies, Izraēl, Kungs mūsu Dievs ir viens Kungs". Pāvests norādīja, ka runa ir par likuma piemiņu. Likums ir mīlestības pret mums žests no Kunga puses. Kungs mums iezīmēja ceļu un teica, ka, pa to ejot, mēs nekļūdīsimies. Svētais tēvs arī atgādināja, ka mums ir jāpatur prātā nevis sauss likums, bet – mīlestības likums, ko Kungs ielika mūsu sirdī. Šai sakarā viņš atkal aicināja ielūkoties savā sirdsapziņā un sev pajautāt: Vai es esmu uzticīgs likumam? Vai paturu to prātā? Vai to atkārtoju? "Mums, kristiešiem, tai skaitā konsekrētajiem ļaudīm, dažreiz ir grūti no galvas atkārtot baušļus", atzina Francisks. "'Jā, jā, es atceros, bet tad pēkšņi sajaucu, vairs neatceros'", mēs sakām.
Atcerēties nozīmē paiet atpakaļ, lai ietu uz priekšu
"Atcerēties Jēzu Kristu" nozīmē "cieši pievērst savu skatienu Kungam", atsaucot atmiņā tos savas dzīves brīžus, tai skaitā, pārbaudījumus, kuros Viņu satiku, kā arī, pieminot savus priekštečus, kuri man atklāja ticību un iepazīstināja ar mīlestības likumu. Atcerēties nenozīmē tikai kavēties pagātnē jeb iet atpakaļ; tas nozīmē iet atpakaļ, lai ietu uz priekšu. Pāvests uzsvēra, ka piemiņa un cerība vienmēr iet roku rokā un papildina viena otru. "Atceries Jēzu Kristu, Kungu, kurš atnāca pasaulē, mani atpestīja un atnāks otrreiz, piemiņas Kungu, cerības Kungu", mudināja Francisks. Homīlijas noslēgumā viņš aicināja, lai mēs pārdomājam, kā ir ar mūsu piemiņu un kā ir ar mūsu cerību. Kas ir tas, uz ko es ceru?
