Apvainot otru cilvēku nozīmē viņu nogalināt
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot Svētās Martas nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks uzsvēra, ka Jēzus pieprasa, lai izlīgšanas ceļā mēs spertu radikālu soli. Viņš prasa, lai mēs respektējam gan otra cilvēka, gan savu personas cieņu.
Šodienas Evaņģēlija fragmentā Jēzus runā par taisnību, apvainojumiem un izlīgšanu (sal. Mt 5, 20-26). Lai mēs labāk izprastu Viņa mācību par mīlestību un žēlsirdību, Viņš izvēlas "piemēru no dzīves". Vienlaikus Viņš iet vēl tālāk un aplūko ar apvainošanu saistīto problēmu.
Otru apvainot nozīmē viņu diskreditēt
Pāvests ar smaidu atzina, ka Jēzus pieminētie apvainojumi izklausās mazliet vecmodīgi. Mūsdienās tiek lietoti daudz "krāšņāki" un "tautiskāki" izteicieni. Bauslim "tev nebūs nokaut" Jēzus pievieno pavēli: "Ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, ir nododams tiesai, bet, kas saka 'Bezdievi!' – ir sodāms elles ugunī". Francisks piebilda, ka ir nosodāma tā rīcība, kurš savu tuvāko nosauc par "muļķi" vai "trako". Tas ir apvainojums. Otru apvainot nozīmē viņu nogalināt, diskreditēt, aizskart viņa cieņu un marģinalizēt.
Apvainojums sākas ar skaudību
Turpinot homīliju, pāvests pievērsās mūsu ikdienas dzīvei, kurā esam pieraduši pie apvainojumiem. Pietiek sastrēgumstundās izbraukt ar auto, lai būtu spiesti elpot apvainojumu piesātināto gaisu. Tas ir "apvainojumu karnevāls". Turklāt, cilvēki ir šai ziņā radoši un izdomas bagāti – viņš norādīja. It kā pavisam nenozīmīgi apvainojumi pārvēršas par rupju otra cilvēka aizskaršanu, un otram tiek liegts pat izteikties. Svētais tēvs atgādināja, ka otru apvainot ir ļoti bīstami. Bieži vien tas notiek skaudības dēļ. Ja es sastopu, piemēram, cilvēku ar īpašām vajadzībām, man nav nekādas vajadzības viņu aizskart, jo no viņa puses nejūtu nekādu apdraudējumu.
Pāvests atgādināja patiesību no Bībeles par to, ka velna skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve. Mēs noteikti teiksim: "Es taču nevienam neskaužu". "Padomāsim labi", brīdināja Francisks. "Skaudība var būt apslēpta. Ja tā nav apslēpta, tad tā ir tik spēcīga, ka mēs kļūstam no tās 'zaļi'". Cilvēki, kuri ir "zaļi no skaudības", "klūp otram virsū", apvaino un tādējādi iznīcina otru.
Vienīgā izeja – izlīgšana
Svētais tēvs norādīja, ka Jēzum ir radikālas prasības. Viņš saka: "Ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat, altāra priekšā, savu dāvanu un ej, vispirms izlīgsti ar savu brāli un tad nāc upurēt savu dāvanu". Vārdu sakot, ja es eju lūgties vai dodos uz Misi un atminos, ka kādam ir kaut kas pret mani, tad man ir jāiet un jāizlīgst.
Pāvests paskaidroja, ka izlīgšana nav pieklājības žests. Es cenšos izlīgt, lai tādējādi tiktu respektēta gan otra cilvēka, gan arī manis paša cieņa. Tātad, mums ir jāizbeidz otru apvainot un ir jāizlīgst, mums ir jāatmet skaudība un jāveido draudzības saites. Tas ir ceļš, ko mums rāda Jēzus.
Homīlijas noslēgumā Francisks mūs aicināja ielūkoties savā sirdsapziņā un sev pajautāt: Kuri ir tie brīži, kuros savā sirdī atgrūžu otru un viņu apvainoju? Kā tas notiek? Kad tas notiek? Bez tam, mums vajadzētu mēģināt saskatīt, vai tur neslēpjas šī rūgtā skaudības sakne, kā dēļ es nereti gribu otru iznīcināt. Tas nav viegli, bet būtu ļoti skaisti, ja mēs varētu pavisam iztikt bez apvainojumiem. Tādā veidā mēs ļautu citiem augt.
