Mise Svētās Martas nama kapelā Mise Svētās Martas nama kapelā  (Vatican Media)

Priecāties nenozīmē dzīvot vienos smieklos un izklaidēs

Pirmdienas, 28. maija, rītā pāvests aicināja Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos Euharistijas dalībniekus un visus ticīgos nekļūt par pasaulīgo prieku vergiem, nestaigāt ar drūmu seju, bet dzīvot ar patiesu prieku sirdī. Francisks norādīja uz dažiem vērā ņemamiem soļiem, kas ved pie šī prieka iemantošanas.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Neraugoties uz dažādām dzīves grūtībām un pārbaudījumiem, prieks ir kristieša atšķirības zīme. Svētais tēvs norādīja, ka prieka pirmā pakāpe ir dziļš iekšējs miers, un paskaidroja, ka šeit nav runa par "mieru", ko piedāvā mūsdienu kultūra, kas visu ko izdomā, lai tikai mūs izklaidētu. Tā pasniedz neskaitāmus "dzīves saldumu gabaliņus", bet cilvēks, kurš tos bauda, paliek aizvien nepiepildīts.

Prieks ir kristieša elpa

Komentējot Evaņģēlija fragmentu par bagāto jaunekli (sal. Mk 10, 17-27), pāvests atgādināja, ka kristietis nevar staigāt drūms un noskumis. Jauneklis aizgāja noskumis, jo viņš nespēja atteikties no savām interesēm. Līdzīgi notiek ar kristiešiem, kuri mierinājumu meklē visādās pasaulīgajās lietās, tikai ne Dievā. Būt patiesi priecīgam nozīmē būt par miera cilvēku un mierinājuma nesēju – skaidroja Francisks.

“Prieks ir kristieša elpa. Kristietis, kura sirdī nevalda prieks, nav labs kristietis. Prieks ir viņa izteiksmes veids. Tā nav kāda lieta, ko mēs varētu nopirkt, vai, ko es varētu iegūt ar saviem spēkiem. Tas ir Svētā Gara auglis. Mana sirdsprieka avots ir Svētais Gars.”

Prieka pirmā pakāpe ir miers

Skaidrojot, kādi ir galvenie soļi ceļā uz dziļu iekšēju prieku, pāvests pievērsa uzmanību piemiņai un cerībai. Kristīgā prieka stingrais pamats ir piemiņa, tas ir, mums ir jāpatur prātā, ko Kungs mūsu labā ir izdarījis, dzemdinot mūs jaunai dzīvei. Bez tam, mums ir ar cerību jāraugās uz priekšu – uz to, kas mūs sagaida, uz satikšanos ar Dieva Dēlu. Piemiņa un cerība ir divi elementi, pateicoties kuriem kristietis var piedzīvot īstu prieku – nevis iluzorisku un tukšu, bet īstu prieku. Tā pirmā pakāpe ir iekšējais miers.

“Priecāties nenozīmē dzīvot vienos smieklos un izklaidēs. Kristīgais prieks ir miers. Tam ir dziļas saknes. Tas ir sirdsmiers, ko var dot tikai Dievs. Lūk, tas ir kristīgais prieks, ko nav viegli nosargāt.”

"Dzīves saldumu" kultūra

Homīlijā pāvests atzina, ka mūsdienu pasaule, diemžēl, apmierinās ar kultūru, kurā nevalda prieks. Tā izdomā visvisādas lietas, lai tikai mūs izklaidētu. Tā mēģina nolikt mums priekšā visādus "saldumu gabalus", kas nevar mūs pilnīgi piepildīt. Tā kā prieks ir Svētā Gara auglis, cilvēkā, kurš to ir ieguvis, tas virmo arī dažādu dzīves satricinājumu un pārbaudījumu brīžos.

Noslēgumā Francisks norādīja uz divu veidu iekšējo nemieru. Mēs varam piedzīvot labu nemieru un mēs varam piedzīvot arī neveselīgu nemieru, meklējot drošību, baudu un mierinājumu visapkārt, kā rezultātā vienalga paliekot tukšā. Jauneklim, par kuru lasām Evaņģēlijā, bija bail, ka atsakoties no bagātībām, viņš nebūs laimīgs. Taču notika pretējais. Prieks un iekšējais miers ir kristiešu elpa – atgādināja Svētais tēvs.

28 maijs 2018, 14:48
Lasīt visu >