Māksliniekam Strunkem veltītie piemiņas raidījumi Vatikāna radio
Astra Šmite – Latvijas Nacionālā bibliotēka
Tos Marta Rasupe pēc mākslinieka nāves Romā vairākus gadus gatavojusi un veltījusi Strunkes piemiņas brīžiem radio programmā. Latvijas atmiņas krātuvēs - Rakstniecības un mūzikas muzejā un Latvijas Vēstures muzejā – tam atrodamas rakstiskas liecības, un arī skaņu ieraksti. Rasupe šos raidījumus gatavojusi, vadoties no ciešas pārliecības, ka Strunke atstājis milzīgu garīgo un mākslas mantojumu, kura priekšā godbijīgā pateicībā jānoliec galva. Viņai pieder arī viedais paredzējums, ka “Par Niklāvu Strunki nav vēl teikts pēdējais vārds. Viņa vārds latvju glezniecībā ir spilgti iezīmēts, bet nav vēl aptverams viņa daudzpusīgās mākslas lielums. Tikai vēlāk, […] būs arī novērtējams šī ģeniālā un dziļi latviskā gleznotāja milzīgais devums.” Viņas redzējumā Niklāvs Strunke bija “atklāts un sirsnīgs, taisnīgs un nelokāms.”
Niklāvu Strunki un Martu Rasupi saistīja vairāku gadu draudzība un dziļa abpusēja cieņa. 1950. gadā aizsākās abu sarakste saistībā ar Svētā gada sakrālās mākslas izstādi Romā. Tā kā sākotnēji izstādīšanai bija pieņemti tikai mākslinieka Jura Soikana darbi, Rasupe panāca, lai latviešu māksliniekus pārstāvētu arī Niklāvs Strunke. Tie bija vairāki gleznojumi, to vidū darbi, kas ilustrēja Andreja Eglīša kantāti “Dievs, Tava zeme deg", kuros Rasupes stāstījumā mākslinieks “ar reliģisku pietāti attēlo latviešu tautas traģēdiju, karā izpostīto zemi, bēgļu bezpajumta” klejojumus. Jāpiemin, ka katoļticīgo bēgļu audiencē pie pāvesta Pija XII Romā, kad tika pieņemti arī latviešu svētceļnieki no Zviedrijas, viņi kā velti pāvestam pasniedza Niklāva Strunkes gleznu “Via Dolorosa” no cikla “Dievs, Tava zeme deg".
Rasupi un Strunki vienoja arī mīlestība uz Romu un Itāliju. Strunke pēc Latvijas zaudēšanas uzskatīja Itāliju par otro dzimteni, jo vairs nevarēja dzīvot bez Itālijas ne kā cilvēks, ne arī mākslinieks, bet Rasupe bija burtiski ieaugusi Romā un Itālijā. Mums ir iespēja dzirdēt Niklāva Strunkes teikto ierakstā, kurā mākslinieks stāsta par to, ka atrodas trimdā jau 20 gadus un atceras, ka iebraucot Zviedrijā bija domājis, ka spēs gleznot tās ainavas. Taču šīs cerības nepiepildījās:
Rasupe ļoti augstu vērtēja Strunki kā mākslinieku un tāpēc bija sagatavojusi, un publicējusi par viņu plašu rakstu ar ilustrācijām Itālijas mākslas žurnālā Ticība un māksla (Fede e arte) jau 1957. gadā. Kad Strunke 1966. gada 13. oktobrī beidza šīs zemes gaitas, Rasupe nākamos gados Vatikāna radio raidījumos ap šo pašu datumu ir stāstījusi par mākslinieku, viņa personību, devumu mākslas laukā un celebrētajām Misēm viņa piemiņai. Iztēlē mēs varam pārcelties uz Svētās Brigitas klostera baznīcu, kur salasījies ievērojams dievlūdzēju skaits. Ir ieradušies visi tuvinieki, draugi, arī viesi no Zviedrijas, tālās Ņujorkas. Baznīca rotāta sarkani balti sarkaniem ziediem, ērģeles atskaņo garīgās sēru melodijas, un klostera māsu koris pavada liturģiskos tekstus. Šo ainu radio klausītājiem savulaik attēlojusi Marta Rasupe.
Pirmajā piemiņas gadā Rasupe radio klausītājiem stāstījusi: “Mūsu vecmeistars Niklāvs Strunke Romu mīlēja kā savu garīgo tēviju, un pēdējos gados bija paradis savu dzimšanas dienu 6. oktobri pavadīt šeit. Tā bija palikusi par viņa dzīves un Romas tradīciju, ka šai dienā ap viņu pulcējās Romas draugi, vietējie tautieši un citu nāciju gleznotāji. Viņa latviskais gars, atklātā sirsnība, sabiedriskās stājas īpatnējais stils iekaroja viņam bezgala daudz draugu un tādu viņam ir visās pasaules malās. Mūsu mākslinieks pazina Romu un tās apkārtni kā reti kāds cits šīs pilsētas cienītājs. Neviens kaktiņš centra šauro ieliņu mudžeklī, neviens apslēptais māju pagalms, neviena senā liecība viņam nebija sveši.”
Taču līdz ar Strunkes nāvi viņa dzimšanas dienu draudzīgais skaļums pēkšņi apklusa. Strunkes bēru dienā Romā lijis lietus un licies, ka sirmā Roma lej atvadu asaras, skumstot par savu uzticamo draugu, kas tika guldīts zemes klēpī skaistajā mākslinieku un dzejnieku atdusas kapsētā pie Kaja Kestija piramīdas.
Divus gadus pēc Strunkes nāves, 1968. gadā Rasupe vēstījusi: “Šīsdienas raidījums veltīts divām dārgām piemiņām: Pāvesta Pija XII nāves desmitgadu atcerei un otrai gadskārtai, kopš aizgājis mūžībā mūsu neaizmirstamais gleznotājs Niklāvs Strunke. Ir aizkustinoši tuvināt viņu piemiņu vienas dienas dievbijīgā atcerē: abi viņi dziļi mīlēja un saprata Romu, abi atrada savas laicīgās dzīves atdusai vietu mūžīgajā Romā.”
Radio raidījums trīs gadus pēc mākslinieka nāves bija veltīts Niklāva Strunkes 75 gadu dzimšanas dienas atcerei. Rasupe tajā plaši raksturojusi Strunkes mākslu, tās daudzpusību un latvisko garu, kā arī stāstījusi, ka Strunkes kapa vieta ar akmenī iecirsto uzrakstu “Māksla ir mūžīga”, kļuvusi par godbijīgu svētceļojuma mērķi katram latvietim, kas apmeklē Romu.
Desmit gadus pēc Niklāva Strunkes nāves, 1976. gada 23. oktobrī Rasupe Vatikāna radio studijā no jauna dalījusies pārdomās par mākslinieku. Tā kā šī raidījuma ieraksts ir pieejams, noslēgsim apskatu ar Martas Rasupes balsi un stāstījuma fragmentu par Niklāvu Strunki: