Ukraina: tuvākmīlestība māsas Martas Meško izpildījumā
Svitlana Duhoviča - Vatikāns
Miera laikā šis gadalaiks nesa prieku, redzot, kā debesīs rotaļājas sniegpārsliņas, izjūtot sniega gurkstēšanu zem kājām un tumšos ziemas vakarus pavadot siltā, apgaismotā istabā kopā ar tuviniekiem. Diemžēl, šodien, šai terora brīdī, daudziem ukraiņiem vienīgā doma ir kā izdzīvot nākamajos ziemas mēnešos, kas, tāpat, kā Latvijā, ilgst apmēram līdz aprīlim, temperatūras stabiņam nereti liekot noslīdēt līdz pat -25 grādi.
Daudzas elektrocentrāles un apkures sistēmas ir sabombardētas. Visļaunāk klājas tiem, kuri zem bumbām ir pazaudējuši mājas. Tikai Kijivas reģionā vien jau pirmajos Krievijas armijas invāzijas mēnešos tika pilnīgi sagrauts 5 tūkstoši un daļēji sagrauts vairāk nekā 12 tūkstoši privātmāju. Tāds pats liktenis ir piemeklējis daudzus daudzstāvu namus. Ne visi iedzīvotāji ir devušies bēgļu gaitās, daudzi ir palikuši savā zemē, mēģinot atjaunot savas mājas un savu dzīvi.
“Kāda sieviete man pastāstīja, ka redzējusi, kā 20 minūšu laikā pilnībā sadeg viņas māja. Ir palikusi tikai neliela būdiņa, kurā viņi ar vīru mitinās šobrīd. Ir ļoti sāpīgi katru rītu piecelties un redzēt sev apkārt gruvešus.” Šo stāstu Vatikāna Radio ukraiņu valodas redakcijai uztic Marta Meško. Viņa ir reliģiskā no Brīnumainā medaljona Marijas māsu kongregācijas, kas dibināta Slovēnijā un kopš 2005. gada kalpo arī Kijivā. Jau vairākus mēnešus kopā ar brīvprātīgo organizācijas “De Paul Ucraina” viņa sagādā celtniecības materiālus ap galvaspilsētu izvietoto ciematu iedzīvotājiem, lai viņi varētu sākt atjaunot bumbu sagrautās mājas. “Tas ir īsts brīnums,” saka māsa, “redzēt, kā šie cilvēki, pēc tam, kad visu ir pazaudējuši, nesūdzas par nodarīto ļaunumu, bet tūlīt reaģē uz labas gribas žestu, atgūstot cerību dzīvei.” “Jūtos saviļņota, redzot, ka šai traģiskajā situācijā viņi spēj izrādīt pateicību un cerību,” piebilst māsa Marta.
Ideja ar celtniecības materiāliem palīdzēt cilvēkiem ir radusies, atgriežoties Kijivā pēc Aizkarpatos pavadītajiem pirmajiem trim kara mēnešiem, kur reliģiskā kopiena bija patvērusies, lūdzoties dienu un nakti. Dzīvot pēc Evaņģēlija arī šādos apstākļos ir bijusi pirmā doma kopienai, kura uzdeva sev jautājumu par to, kā atsākt kalpojumu galvaspilsētā. Atbilde radās tad, kad māsa Marta kopā ar brīvprātīgajiem bija aizvedusi pārtiku Moščunas un Zahalcu ciematu ļaudīm Kijivas perifērijā. Kāda sieviete, vārdā Olha, parādīja savu pilnībā izpostīto māju. “Ja mums būtu materiāli, tad varētu to sākt paši atjaunot un pabeigt pirms iestājas ziema,” viņa teikusi. Māsa Marta šajos vārdos saskatīja skaidru norādi uz to, kas būtu darāms ar naudu, ko kongregācijas māsas Slovēnijā bija atvēlējušas savām Ukrainas māsām, lai tās to izmantotu kara sagādāto ciešanu atvieglošanai. Māsa Marta Meško nolēma iepirkt materiālus, lai palīdzētu atjaunot sagrautās mājas, tiešā veidā tiekoties ar iedzīvotājiem un apzinot viņu reālās vajadzības.
Ciešanu priekšā izšķiršanās notiek ļoti ātri, nav laika, ko zaudēt. Jau nākamajā dienā māsa Marta un brīvprātīgie sāka meklēt materiālus. “Cilvēkiem, kuriem tos aizvedām, tas nozīmēja impulsu, kas atgriež cerību un prieku. Viņi varēja sākt darbus,” stāsta reliģiskā. Bez tam, sagādātā palīdzība kalpoja par pamatu veselai labestības ķēdei. Tā, piemēram, viena ģimene, kurai tika aizvesti celtniecības bloki, palīdzēja citai ģimenei uzcelt jumtu. Iedzīvotāju vidū izplatījās solidaritāte.
Māsa Marta paskaidro, ka šī palīdzības iniciatīva nav domāta plašām masām, priekšroka tiek dota mazāka iedzīvotāju skaita atbalstam, lai varētu nodibināt personīgu kontaktu, apmeklēt šīs ģimenes un ar tām sarunāties. Šādā veidā māsa var veikt arī pastorālo kalpojumu – uzklausīt stāstus par to, ko ap Kijivu esošo ciematu ļaudis ir izcietuši pēc militāristu iebrukuma. Kāda sieviete vārdā Halina ir pastāstījusi, ka tad, kad krievu karavīri ienākuši ciematā, viņa kopā ar ģimeni patvērusies aukstā noliktavā. Iziet varējis tikai naktīs, lai pagatavotu ēst. Halinas brālis Leonīds, būdams drosmīgs vīrs, apstaigājis ciematu, lai pabarotu govis, vistas, cūkas, kas bija atstāti kūtīs, kā arī suņus un kaķus, kurus, bēgot no agresora, bija atstājuši saimnieki. Vienai no Halinas paziņām karavīri iešāvuši tikai tāpēc, ka viņa pietiekami ātri tiem nebija atvērusi sava pagalma vārtiņus.
Māsa Marta atzīmē, ka cilvēki, lai arī viņi atklāti stāsta par pieredzēto, neļauj sevi pārņemt izmisumam. Viņi izrāda lielu pateicību tiem, kuri tiem pastiepj pretī palīdzīgu roku. “Atceros vecu māmuļu Zinu, kas dzīvo Moščunas ciematā. Arī viņas māja tika sagrauta un vairāk kā 80 gadus vecajai sievietei bija jāiet dzīvot būdiņā. Nolēmām nopirkt viņai iepriekš uzceltu koka mājiņu. Māmuļa Zina izplūda prieka asarās, viņa nespēja noticēt, ka to nopirkām viņai,” atceras māsa Marta.
Reliģiskā turpina savu kalpojumu arī tad, kad ielās skan sirēnas, kas brīdina par iespējamo uzlidojumu. Krievija turpina raidīt raķetes pret civilajām infrastruktūrām un mierīgo iedzīvotāju mājām. “Apzinos, ka neesmu viena. Kungs ir ar mani un šiem cilvēkiem, kuriem palīdzu,” saka māsa. Viņa ir pārliecināta, ka caur lūgšanām viņu sāpes noliek Dieva priekšā, kurš tiem var piešķirt spēku iet uz priekšu un nekoncentrēties uz ļauno, jo viens no kārdinājumiem ir sākt ļauno analizēt, censties to izprast, taču ļaunumam nav loģikas un to izprast nav iespējams. Māsa uzsver, ka cilvēkam savi spēki un domas ir jāizmanto, lai saprastu citu cilvēku konkrētās vajadzības un censtos tiem palīdzēt.
Tekstu publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte