Ukraina: riteņbraucēju iniciatīva līdzcilvēku labā
Svitlana Duhoviča, Inese Šteinerte - Vatikāns
“Nedēļu pēc kara sākuma vēl nespēju noticēt, ka viss notiekošais ir īstenība,” saka Oleksandrs. “Līdz pat pēdējam cerējām, ka pēc divām, trim dienām situācija atrisināsies, bet tā aizvien pasliktinājās. Nemitīgi tika piegādāti ieroči, krievu militāristi ienāca mūsu pilsētā, taču tika atvairīti. Pēc nedēļas mans prāts to visu vairs nevarēja izturēt. Sapratu, ka ir jārīkojas.”
Jaunais vīrietis devās palīgā dažām sirmgalvēm daudzstāvu namā, kurā pats dzīvoja. Viņš tām piegādāja pārtiku, ko pārvadāja uz velosipēda. Sports, jo īpaši riteņbraukšana Oleksandram vienmēr ir bijusi iemīļota nodarbe. Tagad savu sportisko sagatavotību viņš varēja izmantot pavisam konkrētam mērķim – doties pēc pirkumiem tiem, kuriem pašiem bija grūti iziet no mājām. Drīz vien Oleksandra palīdzību lūdza arī citi apkārtnes iedzīvotāji, kuriem ir kustību traucējumi. Kādu laiku viņš darbojās viens, bet vēlāk iepazinās ar citiem brīvprātīgajiem, kas veica līdzīgus tuvākmīlestības darbus. Kopā viņi izveidoja grupu, kuru nosauca “Brīvprātīgie”.
“Mūsu grupā ir 9 riteņbraucēji. Sākumā visu pirkām par savu naudu,” stāsta jaunietis. Vēlāk produktus sāka izdalīt labdarības organizācija. Ievietojām arī sludinājumu sociālajos tīklos un cilvēki atsaucās. Savu aktivitāšu sākumā apkalpojām 50 līdz 70 cilvēkus, bet tagad to jau ir ap tūkstotis. Cenšamies tiem piegādāt pārtiku vismaz reizi nedēļā.”
Daudzi ir atstājuši Harkivu, kā arī citas Ukrainas austrumu un dienvidu pilsētas, kurām ik dienas uzbrūk Krievijas karaspēks. Oleksandrs atzīstas, ka sākumā arī viņš domājis braukt projām, taču, pēc tam, kad pāris reizes palīdzējis nespējniekiem sagādāt pārtiku, sapratis, ka ir atradis pats sevi. “Zinu, varbūt tas izklausīsies jocīgi,” viņš saka, “taču, kamēr ir iespējams, vēlos šo darbu turpināt. Bez tam, esmu kustībā, riteņbraukšana ir mana lielā aizraušanās, mana dzīve, un varu to izmantot, lai palīdzētu citiem.”
Daudzreiz “Brīvprātīgie” riskē ar savu dzīvību, jo nezina, kurā brīdī kādai pilsētas daļai varētu tikt uzbrukts. Gandrīz katrs no riteņbraucējiem ir pieredzējis sprādzienus savā tuvumā. “Ir bail,” stāsta Oleksandrs, “taču nevajag nodoties panikai. Ir jāuzmanās un jācenšas bez vajadzības nepakļaut sevi briesmām.”
Pārvarēt bailes un citas negatīvas emocijas, kas saistās ar dramatiskajiem kara apstākļiem, Oleksandram palīdz piederība grupai. “Esam kļuvuši īsta ģimene. Palīdzam cits citam. Veicam ne tikai brīvprātīgo aktivitātes, bet kopā pavadām arī brīvo laiku. Mani atbalsta arī tuvinieki Ukrainā un ārpus robežām. Viņi uztur mani gan ar materiālo palīdzību, gan ar labiem vārdiem, liek justies, ka neesmu viens,” stāsta brīvprātīgais no Harkivas.
“Brīvprātīgo” grupai raksturīga īpatnība ir tā, ka sports ir viņu dzīve. “200 kilometru uz velosipēda mums nozīmē patīkamu pastaigu. Tas ir veids, kā atpūsties un pārvarēt stresu,” saka Oleksandrs. Viņš piebilst, ka tagad, kara laikā, ne mazums cilvēku ir atklājuši, ka sports ir liels palīgs. Daudziem tas ir kļuvis par īstu mierinātāju. Pie tam, vairāki jauni cilvēki sportu cenšas vienot ar palīdzību citiem.
