ASV: svētceļojums nav tikai asaras un gandarīšana, bet arī prieka avots
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Viņš aicināja pie mikrofona arī citus svētceļniekus. Viens no tiem – Dens atzina, ka ir ļoti svarīgi to laiku, kad piedzīvojam grūtības, uztvert kā iespēju, kas mums pavērta tuvākmīlestībai. Viņaprāt, svētceļojums nav tikai asaras un gandarīšana, bet arī prieka avots.
Par svētceļojumu stāsta un savā pieredzē dalās Andris Skromulis:
“Cienījamie Vatican News mājaslapas lasītāji, nu jau 9 mēnešus esmu ASV, Kolorado, kur darbojos zinātniskā projektā. Protams, regulāri apmeklēju arī vietējās katoļu draudzes un iespēju robežās piedalos dažādās to aktivitātēs. Par vienu jauku aktivitāti gribu jums šodien pastāstīt.
Vasarsvētku priekšvakarā, 4. jūnijā, tika organizēts svētceļojums uz sv. Franciskas Ksaveras Kabrini svētvietu, kas atrodas netālu no Denveras. Kā atzīst paši organizatori, došanās svētceļojumos kājām nav sevišķi populāra ASV. Šī svētceļojuma ideja ir aizgūta no Francijas, kur daudzi jaunieši kājām dodas no Parīzes uz Šartru, lai tur kopīgi sagaidītu Vasarsvētkus. Tāpat kā svētceļojums uz Šartru, arī šis bija veltīts Vissvētākajai Jēzus Sirdij par cerību un tautu pestīšanu. Svētceļojuma pārējie nodomi bija par katoliskās tradīcijas atjaunošanu un ticības atdzimšanu Kolorado štatā un visās Amerikas Savienotajās Valstīs, par abortu aizliegšanu, par politiķiem, kā arī par to, lai tiktu stiprināti vietējie bīskapi un priesteri. Bez tam katrs svētceļnieks tam visam pievienoja vēl savu privātu nodomu.
Svētceļojuma kopgarums bija vismaz 18 jūdzes. Ceļš pārsvarā veda pa gleznainām, bet dažkārt grūtām kalnu takām. Bija iespēja svētceļojumam pievienoties arī pa ceļam divās citās vietās. No sākuma izgājām tikai 9 dalībnieki, bet svētvietā ieradās aptuveni 40 cilvēku liela grupa. Svētceļojuma beigu posmā bija iespēja aprunāties ar priesteri un pieiet pie grēksūdzes sakramenta. Mūsu galamērķī – Mātes Kabrini svētvietas kapelā tika celebrēta tradicionālā katoļu Svētā Mise latīņu valodā, un svētceļinieku koris to kuplināja ar skaistiem gregoriskajiem a capella dziedājumiem. Svētceļnieku vidū bija arī vairāki ministranti.
Tā kā svētceļojumā pavadošais transports nebija paredzēts, katrs mēroja tikpat tālu ceļu arī atpakaļ, nesdams visu nepieciešamo uz muguras. Kad vēl bija atlikusi pēdējā jūdze un mūsu gaitā bija manāms nogurums, aicināju izturīgākos dalībniekus dalīties savās pārdomās par šodienas svētceļojumā piedzīvoto."
"Šo reportāžu gribu noslēgt ar savām pārdomām. Pirmkārt, tā bija pirmā reize, kad gāju svētceļojumā ASV un ar amerikāņiem. Maršruts bija interesants – pār kalniem un lejām, un man neviļus ienāca prātā doma par šauro taciņu, pa kuru Dievs mūs aicina un arī droši ved. Lejā palika ātrgaitas šoseja un automašīnu motoru rūkoņa, ikdienas steiga un kņada, bet mēs kāpām arvien augstāk un augstāk pa līkumoto kalnu taku pāri kalnu korei, aiz kuras jau tālumā varēja saskatīt mūsu svētceļojuma galamērķa aprises. Man bija liels prieks un gandarījums iet kopā ar patiesiem un dedzīgiem katoļu jauniešiem šeit Kolorado."
