Olimpiskās spēles Tokijā. "Izcīnīt cilvēciskā brālīguma medaļu!"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Olimpiskās spēles tomēr nolemts rīkot gadu pēc tam, kad tām patiesībā bija jānotiek. Tokijas iedzīvotājiem šobrīd ir divējādas izjūtas – prieks mijas ar skumjām, lepnums ar raizēm. “Tomēr,” kā atzīmē viens no Vatikāna Radio vadošajiem žurnālistiem, bijušais pāvesta preses dienesta vietas izpildītājs Alessandro Džizoti, “tieši šī Olimpiāde varbūt visizteiktāk spēs apliecināt savu nozīmi un vērtību, kas simboliski izteikta piecos savstarpēji vienotos apļos, proti brālīgumu un saskaņu starp tautām. Tā ir vēsts, kura cilvēcei šodien ir ļoti nepieciešama, jo visi atrodamies “vienā laivā” un caur daudzām grūtībām piedzīvojam negaidītus laikmetu griežus, kuru sekas vēl nav paredzamas.”

Pāvests Francisks vairākkārt ir izcēlis sporta izglītojošo nozīmi jauniešu vidū, drosmi “mesties spēlē” un būt taisnīgiem spēlētājiem. Taču, Svētais tēvs nav aizmirsis pieminēt arī sakāves vērtību, jo cilvēka lielumu vēl labāk var redzēt, kad viņš krīt, nevis, kad triumfē. Tieši tāpat ir arī dzīvē.

Par sporta nozīmi atsevišķā intervijā Francisku aicināja runāt Itālijas avīze “Gazzetta dello Sport” šī gada sākumā. Cita starpā viņš teica: “Uzvara saistās ar trīsām, ko grūti aprakstīt, bet arī sakāvē slēpjas kaut kas brīnišķīgs (...) No dažām sakāvēm dzimst skaistas uzvaras, jo ir apzināta kļūda, ieslēdzas slāpes pēc rezultāta labošanas. Man gribētos teikt, ka tas, kurš uzvar, nezina, ko pazaudē.”

Laikā, ko iezīmē visāda veida šķelšanās un polarizācija, pāvestam sports varētu nozīmēt to, ko viņš savulaik sacīja Speciālās Olimpiādes sportistiem, proti, “sports ir viena no tām universālajām valodām, kas pārvar kultūras un sociālās, reliģiskās un fiziskās atšķirības, un spēj vienot cilvēkus, darot tos par vienas spēles dalībniekiem un reizē par uzvaru un sakāvju varoņiem”.

Ir skaidrs, ka Tokijas Olimpiskajās spēlēs sportisti netaupīs spēkus, lai uzvarētu. Sacensību gars ir audzis arī, gaidot šīs spēles, kuras notiks gadu vēlāk, nekā bija plānots. Pāvests Francisks, kurš vairākkārt ir novērtējis arī amatieru un kopienas sporta sociālo dimensiju, labi apzinās, ka fiziskajām aktivitātēm, jo īpaši profesionālajā līmenī, ir sakars ar ierobežojumu pārvarēšanu, jo īpaši attiecībā uz sevi. “Parādiet, kādus mērķus var sasniegt ar uzcītību un treniņiem, kuri prasa milzīgu darbu un arī atteikšanās,” teica pāvests Itālijas peldētājiem 2018. gada jūnijā. Viņš piebilda, ka tas viss sniedz dzīves paraugstundu, jo īpaši jauniešiem. “Lūk, to pašu var novēlēt arī Tokijas Olimpisko spēļu dalībniekiem,” atsevišķā pārdomu slejā raksta Alessandro Džizoti, “lai viņi prot savienot cīņas spriedzi ar vienotības garu, lai spēj pārvarēt ierobežojumus un dalīties vājumā. Šodien, vairāk nekā jebkad agrāk patiesais izaicinājums ir nevis izcīnīt zelta medaļu, kas ir katra olimpieša mērķis un sapnis, bet visiem kopā izcīnīt arī cilvēciskā brālīguma medaļu.”