Kanādas bīskapi pret eitanāzijas paplašināšanas likumprojektu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tieslietu un cilvēktiesību pastāvīgajai komitejai iesniegtajā dokumentā Kanādas Bīskapu konference pauž katoļu Baznīcas nostāju jautājumā par eitanāziju un asistēto pašnāvību un uzstājīgi aicina likumdevējus neignorēt un neatlikt uz vēlāku laiku atklātu un konstruktīvu dialogu ar reliģiju līderiem un visām šajā jautājumā, kopīgajās pārdomās un lēmuma pieņemšanā iesaistītajām pusēm, lai rastu morāliski pareizu atrisinājumu visu kanādiešu labā.
Bīskapi iebilst pret C-7 likumprojektu, kura mērķis ir paplašināt eitanāzijas un asistētās pašnāvības pieļaušanas iespējas. Ja jaunais likums tiks apstiprināts, tad par “medicīnisko palīdzību, mirstot” (franču: Aide médicale à mourir (AMM)) pārdēvētā eitanāzija un asistētā pašnāvība tiktu nodrošināta ne tikai tiem, kuriem tuvojas nāve, bet arī tiem, kuri piedzīvo nepanesamas ciešanas un vairs nevēlas dzīvot. Tā apstiprināšana arī ļaus noteiktos apstākļos veikt eitanāziju bez pacienta skaidras piekrišanas.
Kanādas bīskapi norāda, ka C-7 likumprojektā ierosinātās pārmaiņas ir galīgi aplamas, netaisnīgas un morāli kaitīgas. Viņi aicina katoļticīgos un visus labas gribas cilvēkus izteikt savu viedokli, iebilstot pret šo likumprojektu. “Katram likumdevējam jāpatur prātā, ka likums, kas pieļauj dzīvības atņemšanu nevainīgiem cilvēkiem, nekad nevar tikt morāli attaisnots. Ar to vienmēr tiks pārkāpta katram cilvēkam piemītošā personas cieņa”, uzsver bīskapi.
Vienlaikus Kanādas Bīskapu konferences locekļi atgādina to, cik liela nozīme ir paliatīvajai aprūpei. Pastorālā pieredze liecina, ka lielāka nosliece prasīt eitanāziju vai asistēto pašnāvību ir tiem pacientiem, kuri, ciešot, nesaņem labas kvalitātes paliatīvo aprūpi, netiek pietiekami atbalstīti vai no sabiedrības puses tiek marģinalizēti. Šāda aprūpe ir vienīgā cienīgā un ētiski pieņemamā alternatīva problēmai, ko valdība cenšas atrisināt, legalizējot eitanāziju un asistēto pašnāvību – uzsver bīskapi, paskaidrojot, ka, pateicoties aprūpei, ar ģimenes un sabiedrības locekļu palīdzību tiek atvieglotas slimnieka ciešanas, mazināta vientulība un kliedētas viņu bailes, nemiers un mazdūšība. Bez tam, paliatīvās aprūpes ietvarā tiek respektēta personas cieņa un atzīts, ka cilvēka dzīvībai piemīt objektīva un transcendenta vērtība, ka personas cieņa un dzīvības vērtība nav atkarīga no slimības, bet tā ir ielikta cilvēkā no ieņemšanas brīža un saglabājas līdz viņa dabiskajai nāvei.
