Bērnu zīmējumi ārstiem un medmāsām pie poliklīnikas Milānā Bērnu zīmējumi ārstiem un medmāsām pie poliklīnikas Milānā 

Žēlsirdības tīkls, kurš spēj noturēt visus

"Tu zini, mans Dievs, ka Tevi mīlēt uz šīs zemes man nav dots cits laiks, kā tikai šodien un tagad," šos svētās Terēzes no Bērna Jēzus vārdus atgādina viens no Milānas klīnikas kapelāniem, priesteris Džuzepe Skalvini. Viņš stāsta par savu pieredzi un uzsver, ka vētrā, ko esam piedzīvojuši šais dienās, pareizais kurss ir mīlēt katru cilvēku, ko satiekam. Šim tematam šoreiz būs veltīta rubrika "Stāsti".

Debora Donnini - Vatikāns

Itālijā, koronavīrusa trauksmes pašā sirdī atrodas Lombardijas apgabals. Šais dienās visvairāk jauno inficēto ir reģistrēts Milānā un tās provincē. Sāpēs, ko ik dienas cieš Itālija un jo īpaši šis apgabals, mierinājumu steidzas nest daudzi priesteri, viens no viņiem Džuzepe Skalvini. Milānas arhidiecēzē šai laikā ir inficējušies un miruši 8 priesteri, to skaitā 7 diecezālie un viens saleziāņu kongregācijas loceklis. Priesteris Skalvini intervijā Vatikāna Radio izceļ to cilvēku varonību, kuri strādā slimnīcās un rūpējas par saslimušajiem:

"Šī slimnīca atrodas Milānas centrā. Redzu, ar kādu pašaizliedzību un darba ieguldījumu strādā visi. Varonība šeit ir kļuvusi par ieradumu. Varbūt tagad tā tiek vairāk izcelta, taču ik dienas šie cilvēki upurē visu sevi, lai rūpētos par citiem. Šobrīd, bez šaubām, šī lieta ir guvusi plašākus apmērus, jo visas iepriekšējās, ierastās shēmas ir izjukušas. Tiek izrādīta bezgalīga atvērtība strādāt, palīdzēt, dziedināt, pavadīt un kontaktēties arī ar saslimušo tuviniekiem. Ejot par slimnīcas teritoriju, daudzreiz redzu, cik noguruši ir šie ārsti, medmāsas un medbrāļi, taču viņi ar uzticību turpina veikt savu darbu. Kopā ar viņiem arī visi, kas rūpējas par slimnīcas uzturēšanu, sākot no administratīvā personāla līdz apkopējiem un virtuves strādniekiem."

Kā jūs, kapelāni, palīdzat pacientiem, nevarēdami atrasties tiem blakus?

"Tas, ko cenšamies darīt, ir turpināt būt par Jēzus klātbūtni cilvēku vidū, būt par Jēzu, kas atpazīst Jēzu saslimušajā. Ir skaidrs, ka mums nav iespējams ienākt nodaļās. Taču mēs katru dienu svinam Euharistiju un katru dienu lūdzamies. Kādu dienu ieradās arhibīskaps, kurš ir arī šīs klīnikas prāvests, un mēs nesām Vissvētāko Sakramentu pa klīnikas ielām, ik pa brīdim apstājoties un svētījot ar to slimnīcas korpusus un tajos esošos ļaudis. Šādā veidām cenšamies būt viņiem tuvi. Arī caur maziem žestiem. Piemēram, kāda atveseļojusies ārste lūdza atnest Rožukroni un mēs to viņai pastarpināti nodevām. Un vēl - kāda ģimene man piezvanīja, pastāstot, ka šai dienā tētim ir dzimšanas diena. Izskanēja lūgums viņu apsveikt. Caur mediķu dāsnu atvērtību varējām patiešām nodot viņam sveicienus. Tās ir mazās lietas, ko cenšamies paveikt ar visu iespējamo mīlestību, kas mums ir, un ar visu iespējamo atvērtību."

Kādu lūgšanu šodien visvairāk nesat savā sirdī?

"Šorīt piecēlos ar šādu svētās Terēzītes no Lizjē domu: "Tu zini, mans Dievs, ka Tevi mīlēt uz šīs zemes man nav dots cits laiks, kā tikai šodien un tagad". Domāju, ka koncentrēties uz pašreizējo brīdi patiešām ir būtiski, ir būtiski just, ka Kungs mūs mīl šai brīdī, un darīt visu, lai mīlētu cilvēkus, ko satiekam, katru cilvēku individuāli tieši šai brīdī. Ja visi tā darīsim, tad kristīgās žēlsirdības tīkls turpinās noturēt visus - tos, kas ir saslimuši, tos, kuri palīdz slimniekiem, mājās palikušos ģimenes locekļus, tos, kuri ir zaudējuši tuvinieku un kuri nav varējuši no viņa pat atvadīties un pavadīt pēdējā gaitā. Mīlēt pašreizējā brīdī ir tas, kas mūs notur kājās un kas palīdz būt par Evaņģēlija vīriešiem un sievietēm, kā to mums prasa Kungs."

 Milānas arhidiecēzē ir miruši arī vairāki priesteri, vai jūs viņus pazināt?

 "Ar vienu no šiem priesteriem bijām seni draugi. Mums bija iespēja tikties šī gada janvāra beigās, kad tas viss šeit vēl nebija sācies. Tāpēc sirdī nesu skaistas atmiņas par krietnu cilvēku, kurš bija pilnīgi nodevies kalpošanai savai kopienai. Viņš mani bija uzaicinājis uz savu draudzi pastāstīt par kapelāna darbu slimnīcā. Šo tikšanos glabāju sirdī kā kaut ko ļoti skaistu, gaidot, ka tad, kad pienāks brīdis, atkal satiksimies tur augšā."

01 aprīlis 2020, 19:56