Pirms 500 gadiem mūžības slieksni pārkāpa mākslas dižgars Rafaels

Inese Šteinerte - Vatikāns

Rafaela atstātais mantojums ir uzrunājis un arī šodien turpina uzrunāt vīriešus un sievietes visā pasaulē. Šais dienās "Scuderie" izstāžu zālē Kvirinālā, Romā, ir sarīkota apjomīga viņa darbu izstāde, kas ilgs līdz 2. jūnijam. Neraugoties uz to, ka šobrīd tā apmeklētājiem ir slēgta sakarā ar koronavīrusu, interesenti var doties virtuālā tūrē, kas no mājām ļauj baudīt vairāk nekā 100 lielā skolotāja radītos šedevrus.

Kā Vatikāna Radio žurnālista Paolo Ondardzas iztaujāta stāsta mākslas zinātniece Marcija Fajetti, Rafaela māksla ir daudz tuvāka mūsdienu pasaulei, nekā varbūt spējam to iedomāties. Šie 500 gadi, kopš dižais mākslinieks no Urbino pilsētiņas tika aizsaukts mūžībā, iekrīt pandēmijas brīdī, kas ir pārņēmusi visu pasauli. "Rafaels bija miera un dialoga mākslinieks," saka Marcija Fajetti, uzsverot, ka tās ir vērtības, kas vēl nekad nav bijušas tik aktuālas kā pašreizējā brīdī. Izstādes kuratore novēl, lai beidzoties karantīnai, publika var visā pilnībā baudīt Rafaela mākslas ārkārtējo skaistumu aci pret aci. 

Uz "Scuderie" izstāžu zāli ir atvesti Rafaela darbi no dažādām pasaules mākslas krātuvēm. Tā, piemēram, no Luvras ir nācis itāļu humānista un diplomāta Baldassares Kastiļjones portrets. Viņš bija tuvs Rafaela draugs, ar kuru mākslinieks varēja dalīties dzīves uzskatos. "Šis portrets," stāsta Marcija Fajetti, "izstaro draudzības vērtību".

Pirmajā izstāžu zāles stāvā tāpat var apbrīnot pāvesta Leona X un kardināla Džulio de Mediči un Luidži de Rossi portretu intensitāti. Tie, tāpat kā daudzi citi, apmēram 50 Rafaela darbi, ir atvesti no Ufīci galerijas Florencē. 

Ekspozīcija turpinās ar "Svētās Cecīlijas ekstāzi". Pie šī darba skatītājs tiek aicināts uzkavēties ilgāk. Rafaels to gleznoja priekš Svētā Jāņa baznīcas Boloņā un šeit tas tika novietots iepretim viņa skolotāja Perudžino darbam. Kā skaidro mākslas zinātniece, "ļoti nozīmīgs ir izteiksmes salīdzinājums - gan tāpēc, ka šeit atspoguļojas Rafaela dialogs ar savu skolotāju, gan arī tāpēc, ka gleznojumā izpaužas audzēkņa "revolucionārais lēciens". "Svētās Cecīlijas ekstāze" šobrīd veido daļu no Boloņas Nacionālās Pinakotēkas kolekcijas.

Otrajā "Scuderie" stāvā ir redzamas gleznas, kas veltītas sievietēm, tai skaitā "Fornarina", "Velata" un virkne "Madonnu". Pārējo vidū izceļas "Madonna d'Alba", kas ir atvesta no Vašingtonas, kā arī "Madonna Tempi" no Minhenes "Alte Pinakothek". Tai pašā zālē ir vērojami arī daži Rafaela pašportreti.

Par Rafaela darbu universālo raksturu stāsta vēl viens mākslas vēsturnieks Rodolfo Papa, kurš vada Urbāna mākslas akadēmiju Romā. "Rafaels ir visas Rietumu un kristīgās mākslas kultūras kulminācija," viņš saka. "Viņš ir tās tradīcijas kulminācija, kas veda pie kristietībai piemītošās mākslas attīstības". Arī saskaņā ar Rodolfo Papa teikto, Rafaels paliek par "joprojā vērtīgu paraugu" ne tikai ar savu grandiozo gleznotāja spēju, bet arī ar mākslas inovācijām. 

Daudzo Rafaela darbu vidū nedrīkst aizmirst slavenos gobelēnus, kas kopš šī gada februāra atkal rotā Siksta kapelu Vatikānā. Vienā no tiem ir tēlota Saula atgriešanās - darbs, no kura lielā mērā iedvesmojās Mikelandželo, gleznodams Apustuliskās pils Svēto Pētera un Pāvila kapelas freskas. Kā piebilst Rodolfo Papa, "Rafaela lielums slēpjas nevis tajā, ka viņš ir spējis attēlot seno, to, kas bijis pirms viņa, bet arī izgudrot mākslu, kas ir kļuvusi par paraugu nākamajos gadsimtos."

Māksla nes mierinājumu. Šai drūmajā pandēmijas laikā Rodolfo Papa atceras to, ko sauc par viscēlāko Rafaela meistardarbu, proti, "Kristus pārveidošanos", kas skatāma Vatikāna Pinakotēkā. Tas ir darbs, ko lielais dižgars gleznoja savas dzīves pēdējās dienās un kuru līdz par pēdējam elpas vilcienam viņš vēlējās paturēt savā guļamistabā. "Tas ir gleznojums, kas nes mierinājumu, jo rāda mums ceļu" saka Rodolfo Papa, "nepieciešamības, grūtību, baiļu un tumsas brīdī cerība ir vērsta uz Kristus Pārveidošanās gaismu". 

Rafaela glezniecībā var saskatīt arī sava veida atsauci uz politiku. Kā paskaidro mākslas vēsturnieks, "dziļās neoliberālās kultūras krīzes priekšā, kas ir centrēta uz tirgu un kas dod priekšroku atkritumu kultūrai uz vājāko un ievainojamāko sabiedrības locekļu rēķina, Vatikāna Signatūras istabas freskas atgādina par to, uz kā ir jāceļ kopējais labums: tiesības, filozofija, teoloģija, poēzija un glezniecība ir arhitektoniskie balsti uz kā tiek būvēta "polis" - pilsēta saskaņa ar kristīgo skatījumu."