Līdz gadsimta beigām četrreiz varētu pieaugt iedzīvotāju skaits Āfrikā
Inese Šteinerte - Vatikāns
1960. gadā Āfrikā dzīvoja ap 284 miljoni cilvēku, bet šodien to ir jau vairāk par miljardu – apmēram 1 miljards 306 miljoni 203 tūkstoši. Ja tādā pašā ritmā iedzīvotāju skaits pieaugtu, piemēram, Itālijā, tad Adrijas pussalu šodien apdzīvotu 185 miljoni cilvēku.
ANO ekspertu aprēķini rāda, ka pieaugt varētu arī iedzīvotāju skaits darbaspējīgā vecumā un samazināties tā dēvētās “pasīvās” iedzīvotāju masas, proti, bērni un veci ļaudis. Tas ir pretēji Rietumu pasaulei, kur iedzīvotāji aizvien noveco. ANO prognozes, tātad, liecina, ka Āfrika kļūs par vislielāko darbaspēka kontinentu. No tā izriet arī, ka augs urbanizētie centri un samazināsies lauku iedzīvotāju skaits.
Industrializēto un postindustriālo valstu iedzīvotāju skaita samazināšanās ir problēma, ko nepietiekami novērtē vadošā elite, jo īpaši Eiropā. Tas nozīmē, ka aizvien mazāk cilvēku strādās un dos ieguldījumu savu zemju izaugsmē. Pie tam, aizvien lielākam skaitam cilvēku būs nepieciešama pensija un medicīniskā aprūpe. Ja ievēro arī klimatiskās izmaiņas, kas ietekmē plašu Āfrikas reģionu pārvēršanos par tuksnešiem, tad šķiet neizbēgami, ka šai gadu simtenī turpināsies tautu migrācija no dienvidiem un ziemeļiem.
Taču, kā Vatikāna laikrakstā “Osservatore Romano” norāda komboniāņu kongregācijas misionārs, priesteris un žurnālists Džulio Albaneze, minētie dati ir balstīti uz angļu ekonomista, demogrāfijas zinātnes dibinātāja Tomasa Maltusa seno tēzi, kuru joprojām savos pētījumos izmanto daudzas institūcijas. Viņš uzskatīja, ka cilvēku daudzums drīz pārspēs pārtikas saražošanas spēju. Savā darbā 1798. gadā Maltuss skaidroja, ka iedzīvotāju skaits turpinās augt, patērojot visus iespējamos pārtikas resursus, un ka pārmērīgo demogrāfisko pieaugumu varētu apturēt tikai kari, neraža, vai mēris.
Vēloties noliegt Maltusa tēzi, Džulio Albaneze izmanto kādu faktu, kas 1965. gadā, 9. novembra vakarā notika daļā Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas. Šeit pārtrūka elektrības padeve un plašas teritorijas palika bez gaismas. 27 miljoni ofisu darbinieku, Volstrītas finansisti, itāļu-amerikāņu frizieri, mediķi, mājsaimnieces – visdažādāko profesiju un sociālo slāņu pārstāvji bija spiesti vakaru pavadīt tumsā. Pēc deviņiem mēnešiem Amerika pieredzēja vēl nebijušu dzimstības bumu. Komboniāņu misionārs izvirza pieņēmumu, ka Āfrikā, kur elektrības trūkst ne tikai vienu, vai divas naktis, bet dažviet pat visu cilvēka dzīvi, bērnu dzimst vairāk nekā citur. Tāpēc, pretēji Maltusa teorijai, dzimstība ir vājās attīstības rezultāts, nevis tās cēlonis.
Atkal izmantojot Itālijas piemēru, tēvs Albaneze atzīmē, ka ģimenes šeit ir kļuvušas mazākas tāpēc, ka patērētāju sabiedrība dzīvi ir padarījusi ērtāku un nodrošinājusi ar garantijām, kas XX gadsimta sākumā šķita utopija. Līdz ar strādnieku klases izaugsmi, bija vērojama rūpīgāka attieksme pret ienākumiem, bet mājsaimnieces pameta darbu mājās un sāka pāriet uz dažādām profesionālajām aktivitātēm. Daudzās Āfrikas zemēs situācija atšķiras. Laist pasaulē bērnus, šeit nozīmē nodrošināt sev palīdzību vecumdienās. Priesteris Džulio Albaneze uzsver, ka daudz kas būs atkarīgs no nāciju kopīgi pieņemtas politikas gan pasaules ziemeļos, gan dienvidos, lai nepieļautu plaisas padziļināšanos starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Visbeidzot, misionārs novēl, lai praksē tiktu izmantota pāvesta Franciska enciklikā “Laudato si” izteiktā mācība, kurā iezīmēts ilgspējīgas attīstības ceļš saskaņā ar Jēzus Evaņģēliju. “Un šis ceļš ir priekš visiem,” norāda analītiķis.
