Meklēt

Evaņģēliskie padomi – konsekrētās dzīves gaismas stari

Silvija Krivteža - Vatikāns

"Lūk, es nāku [...], lai pildītu Tavu gribu, Dievs!" (Ebr 10,7). Ar šiem vārdiem Vēstules ebrejiem autors apliecina Jēzus pilnīgu paklausību Tēva plānam. Šos vārdus lasām Kunga prezentācijas svētku, Pasaules konsekrētās dzīves dienas un Cerības jubilejas liturģiskajā kontekstā, ko raksturo gaismas simbols. Un jūs, māsas un brāļi, kas esat izvēlējušies evaņģēlisko padomu ceļu, esat konsekrēti kā "līgava sava līgavaiņa priekšā [...], kas apveltīta ar Viņa gaismu" (Sv. Jānis Pāvils II, Apustuliskais pamudinājums Vita consacrata, 15), paklausot Tēva gaismas plānam, kas sniedzas līdz pat pasaules pirmsākumiem. Šis plāns pilnībā piepildīsies laiku beigās, bet jau tagad tas kļūst redzams caur "brīnumiem, ko Dievs dara paaicināto cilvēku trauslajā cilvēcībā" (VC 20). Pārdomāsim, kā ar nabadzības, šķīstības un paklausības solījumiem, ko esat salikuši, varat būt gaismas nesēji mūsu laikmeta cilvēkiem.

Pirmais aspekts: nabadzības gaisma. Tā sakņojas pašā Dieva dzīvē, mūžīgajā un pilnīgajā Tēva, Dēla un Svētā Gara savstarpējā dāvanā (VC 21). Īstenojot nabadzības solījumu, konsekrētā persona, brīvi un dāsni izmanto lietas, padarot sevi par svētības nesēju, noraidot visu, kas var aptraipīt skaistumu - egoismu, alkatību, atkarību, vardarbīgu lietošanu un lietošanu nāves nolūkos, - un tā vietā pieņem visu, kas var tās paaugstināt: atturību, dāsnumu, dalīšanos, solidaritāti. Kā saka svētais Pāvils: "Viss ir jūsu! Bet jūs esat Kristus, un Kristus ir Dieva" (1 Kor 3, 22-23).

Otrais aspekts ir šķīstības gaisma. Arī tā ir cēlusies no Trīsvienības un izpaužas kā "bezgalīgās mīlestības atspulgs, kas saista trīs dievišķās Personas" (VC 21). Mūsu aicinājums, atsakoties no laulības dzīves, vēlreiz apstiprina Dieva mīlestības, kas saņemta ar nedalītu sirdi, absolūto pārākumu cilvēkam (sal. 1 Kor 7, 32-36) un norāda uz to kā uz visas pārējās mīlestības avotu un paraugu. Mēs dzīvojam pasaulē, ko bieži vien raksturo izkropļotas jūtīguma formas, kurā princips "man patīk" liek meklēt otrā vairāk savu vajadzību apmierināšanu, nevis auglīgas tikšanās prieku. Tas attiecībās rada virspusēju un nedrošu attieksmi, egocentrismu un hedonismu, brieduma trūkumu un morālu bezatbildību, kad laulātie uz mūžu tiek aizstāti ar šī brīža partneri, bērni pieņemti kā dāvana, bet pieprasīti kā "tiesības" vai likvidēti kā "traucēklis".

Šādā kontekstā, saskaroties ar "pieaugošo vajadzību pēc iekšējās skaidrības cilvēku attiecībās" (VC, 88) un cilvēku un kopienu saikņu humanizāciju, konsekrētā šķīstība parāda divdesmit pirmā gadsimta vīriešiem un sievietēm veidu, kā izdziedināties no izolācijas ļaunuma, īstenojot brīvu un atbrīvojošu mīlestību, kas uzņem un ciena ikvienu un nevienu nepiespiež un neatraida. Kādas zāles dvēselei ir satikt reliģiozas sievietes un vīriešus, kas spēj būt tik nobrieduši un priecīgi savstarpējās attiecībās! Viņi ir dievišķās mīlestības atspulgs (sal. Lk 2, 30-32). Tomēr šajā nolūkā mūsu kopienās ir svarīgi rūpēties par cilvēku garīgo un jūtu izaugsmi gan sākotnējā, gan pastāvīgā formācijā, lai šķīstība patiesi parādītu dāvātās mīlestības skaistumu un lai neiestātos tādas kaitīgas parādības kā sirds sarūgtinājums vai izvēles neviennozīmība, kas ir skumju un neapmierinātības avots un dažkārt, trauslākos subjektos, izraisa īstas "dubultās dzīves" attīstību.

Trešais aspekts ir paklausības gaisma. Par to mums runā arī teksts, kuru mēs tikko dzirdējām, parādot mums Jēzus un Tēva attiecībās "atbrīvojošu skaistumu, ko sniedz sirsnīga un brīvprātīga atkarība, kas ir bagāta ar atbildības sajūtu un ko atdzīvina savstarpēja uzticēšanās" (VC 21). Tā ir Vārda gaisma, kas kļūst par mīlestības dāvanu un atbildi, par pravietisku zīmi mūsu sabiedrībai, kurā mēs mēdzam daudz runāt, bet maz klausīties: ģimenē, darbā un jo īpaši sociālajos tīklos, kur varam apmainīties ar vārdu un attēlu kaudzēm, tā arī nekad īsti nesatikties, jo nekad īsti neiesaistāmies cits cita labā. Konsekrētā paklausība ir pretlīdzeklis šādam vientiesīgam individuālismam, kā alternatīvu veicinot attiecību modeli, ko iezīmē aktīva klausīšanās, kur vārdiem "teikt" un "just" seko konkrēta "rīcība", pat par atteikšanās no savām gaumēm, plāniem un vēlmēm cenu. Patiesībā tikai šādā veidā cilvēks var pilnībā piedzīvot dāvanas prieku, pārvarot vientulību un atklājot savas eksistences jēgu Dieva lielajā plānā.

Nobeigumā es vēlētos atgādināt vēl vienu lietu: "atgriešanos pie pirmsākumiem", par ko šodien tik daudz tiek runāts konsekrētajā dzīvē, - sacīja Francisks. Šajā sakarā Dieva Vārds, ko dzirdējām, mums atgādina, ka pirmā un vissvarīgākā "atgriešanās pie pirmsākumiem" katrā konsekrācijā mums visiem ir atgriešanās pie Kristus un Viņa "jā" Tēvam. Tas mums atgādina, ka atjaunošanās pirms sanāksmēm un "apaļo galdu sarunām" - lai arī noderīga - notiek Tabernākula priekšā, adorācijā, no jauna atklājot mūsu pašu dibinātājus vispirms jau kā ticības sievietes un vīriešus un kopā ar viņiem lūgšanā un sevis upurēšanā atkārtojot: "Lūk, es nāku [...], lai pildītu Tavu gribu, Dievs!" (Ebr 10, 7).

03 februāris 2025, 09:15