Meklēt

Sāra Koladžovanni Sāra Koladžovanni 

"Arī bērni var būt svēti". Mazās Sāras liecība

“Arī bērni var būt svēti. Sāra – eņģelis ar bandanu” – grāmata ar šādu nosaukumu ir rodama Itālijas grāmatnīcās. Tajā savāktas Sāras Koladžovanni vecāku atmiņas par meitu, kas 10 gadu vecumā nomira no smadzeņu audzēja. Kā Vatikāna Radio apliecina grāmatas autors, priesteris Tonino Antonetti, “var šķist, ka tā ir tikai viena no sāpju un ciešanu pieredzēm, taču patiesībā ir citādāk”.

Mariandžela Jaguraba - Vatikāns

Sāra nomira 2008. gada 14. aprīlī Džemelli klīnikā Romā pēc gadu ilgas slimības. Savā vājumā viņa liecināja, ka arī nedziedināmas slimības priekšā, ciešot, var priecāties un iepazīt Kristus seju. Viņa liecināja, ka ir iespējams stāties pretim sāpēm, paliekot cieši vienotiem ar Jēzu. Tūlīt pēc Sāras nāves, viņas vecāki Fabio un Sabrina nolēma darīt kaut ko svarīgu. 2010. gada 15. jūnijā, savas kāzu dienas kārtējā gadskārtā, viņi izveidoja apvienību ar nosaukumu “Sāra – eņģelis ar bandanu”. Apvienības mērķis ir atbalstīt bērnus Itālijā un citās pasaules zemēs, kuri cieš no smagām slimībām. Tā, piemēram, Tanzānijā, apvienība ir uzcēlusi nelielu pediatrisku klīniku. Tā bija apvienības pirmā misija ārpus Itālijas. Citas iniciatīvas ir īstenotas Izraēlā un Kamerūnā. Apvienība sadarbojas onkoloģiska rakstura pētījumos ar Džemelli klīniku Romā.

Grāmatas “Arī bērni var būt svēti. Sāra – eņģelis ar bandanu” nosaukumu ir izvēlējies Sāras tētis Fabio, jo tad, kad meitene atradās slimnīcā, bērnu onkoloģijas nodaļā viņš redzēja mazās pacientes, kuras nēsāja šādu uzmavu ap pieri, lai paslēptu to, ka viņām ir izkrituši mati. “Skaties, Sāra, cik viņas skaistas, tās izskatās gandrīz kā eņģeļi”, lai uzmundrinātu meitu, teicis tētis.

Sārai ir dvīņu māsa Silvija, kas šodien ir izaugusi par cilvēku ar lielu harizmu, ar spēju atrasties blakus dzīves pabērniem. Viņa ir izvēlējusies psiholoģes profesiju, jo vēlas nest mierinājumu tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Vēl maza būdama, Silvija centās mierināt savu slimo māsiņu. Arī mazā Sāra ir vēlējusies atrasties blakus tā sauktajiem “pēdējiem”. Pirmskolas iestādes skolotājas stāsta, ka viņa bijusi vienīgā, kas vēlējusies būt klāt kādai klasē apsmietai un atstumtai meitenei. Video redzams, ka viņa dodas to apskaut, neraugoties uz pārējo bērnu nicinājumu. Sāra vienmēr ir izrādījusi šos altruisma un tuvākmīlestības žestus, bet slimības laikā vēl vairāk stiprinājusi savu garīgumu.

Saskaroties ar ciešanām slimnīcā, meitene vēlējās lūgties par bērniem, kuri pieredzēja tādas pašas ciešanas, viņa vēlējās skaitīt Dievišķās Žēlsirdības kronīti, vēlējās saņemt Svēto Komūniju. Priesteris Antonetti, kurš ir Sāras mammas Sabrinas brālis, atceras, ka ikreiz zvanot no slimnīcas, Sāra piekodinājusi, lai krusttēvs neaizmirst atvest komūniju viņai un viņas mammai. “Sāra bija bērns, kura bijāja un mīlēja Dievu,” šādi savu mūžībā aizsaukto radinieci raksturo priesteris.

Uz jautājumu, ko mums visiem māca 10 gadus vecā Sāra, Čekkino draudzes prāvests no Frozinones provinces atbild, ka viņa māca fundamentālu lietu, proti, uzticību un paļāvību. Viņa uzticējās Dievam un mierinošus vārdus veltīja saviem vecākiem. “Jums nav jābēdājas, mēs neesam vieni,” teica meita mammai un tētim arī tad, kad redzējām, kā mainās viņas fiziskais izskats. “Viņa mūs iedrošināja, sakot, ka izskats nav svarīgs, jo, lai patiktu Jēzum, jābūt skaistiem no iekšienes, nevis no ārienes,” atceras priesteris Antonetti. “Sāra mums mācīja arī, ka tas, kurš Viņam uzticas, nekad nav viens. Patiešām, viņa nekad nav jutusies viena, ne tāpēc, ka viņai aiz muguras būtu liela ģimene, bet tāpēc, ka apzinājās, ka tai blakus ir Dievs, un Dieva palīdzību viņa lūdza pirms katras ķīmijterapijas. Sāra lūdza Dieva palīdzību arī citiem bērniem, jo īpaši tad, kad tie gāja uz magnētisko rezonansi. “Lūgsimies, lai šī rezonanse uzrāda labus rezultātus,” teica Sāra.

Priesteris, kurš tik tuvu pazina Sāru, apliecina, ka pēc viņas nāves, vecāki, bez šaubām, izcieta lielas sāpes par meitas zaudējumu, taču tie neļāva šai drāmai sevi nomākt. Fabio un Sabrina bija pārliecināti, ka bērna liecība nevar nonākt aizmirstībā. Tāpēc jau bēru dienā viņi nolēma, ka ir jāveido kaut kas skaists un paliekošs, gluži kā no sēklas, kas iesēta zemē, jāliek izdīgt kokam, kas nes augļus. Tāpēc tika nolemts visu, kas tiks savākts bēru Svētajā Misē un turpmākajās Sāras atceres dienās, ziedot bērnu onkoloģijai. Patiešām, jau pirmajā dienā tika saziedots liels daudzums līdzekļu, kas tika ieguldīti pēc diviem gadiem izveidotajā projektā, apvienībā “Sāra – eņģelis ar bandanu”.  

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

22 jūlijs 2023, 11:48