Sekojot svētās Klāras piemēram mūsdienu pasaulē
Inese Šteinerte - Vatikāns
Laiks, kad svētie Francisks un Klāra sev piesaistīja daudzus vīriešus un sievietes, kuriem slāpa pēc Evaņģēlija patiesības, bija XII un XIII gadsimtu mija. Tā laika biogrāfi viņu misijas aprakstā attēloja toreizējo sociālo un garīgo situāciju, izmantojot, piemēram, šādus vārdus:
“Gluži kā rīta zvaigzne, kas izlaužas caur mākoņiem, Francisks ar savas dzīves un mācības spožajiem stariem gaismai piesaistīja tos, kuri gulēja nāves ēnā… un sludināja ļaudīm miera un pestīšanas Evaņģēliju. Ak, Klāra, kas esi apveltīta ar tik cēlām un daudzām skaidrības prerogatīvām! Cik dzīvs ir šis gaismas spēks un cik spēcīgs ir šī skaidrā avota mirdzums! Patiešām, šī gaisma, kas bija apslēpta klauzūras dzīves nošķirtībā, lauzās uz āru, aptverot visu pasauli…”
“Šodien, XXI gadsimtā, mēs, viņas garīgās meitas, izjūtam to pašu sūtību, neraugoties uz to, ka forma, kādā dzīvojam saskaņā ar šo harizmu, ir tā, ko prasa laiks un kas nemitīgi tiek izvērtēta, lai mūsu vēsts un mūsu liecība sasniedz mūsdienu cilvēkus caur viņu valodu un spēj atbilst viņu patiesajām vajadzībām,” stāsta māsas. Viņas atzīmē, ka šo pēdējo gadu laikā ir nācies dzīvot smagā gaisotnē – vispirms pandēmijas dēļ un tagad kara dēļ, kas plosās pie Eiropas durvīm. Savstarpēji saistītajā pasaulē viss sasniedz un ievaino reliģisko māsu sirdis un prātus arī tādā no kontinenta atrautā salā, kā Sardīnija. Viņas apzinās, ka pieder vienai un tai pašai cilvēcei, kura cieš un saskaras ar milzums vajadzību. “Dzīvojam lūgšanu un kontemplācijas dzīvi, bet lūdzoties mēs iznesam sevī visu mūsu brāļu saucienus, veselu tautu cerības, kā arī vistuvāko draugu raizes un rūpestus,” stāsta klauzūras klostera iemītnieces.
Pandēmijas laikā, kad nebija iespējams kontaktēties ar cilvēkiem, reliģiskās izveidoja video Youtube kanālā, veltot dziesmu saslimušajiem ar Covid un sanitārajiem darbiniekiem. Šī iniciatīva guva daudz pozitīvu atsauksmju, tomēr māsas apzinājās, ka šādi līdzekļi nekam nekalpos, ja nebūs patiesas ticības un mīlestības. Tāpēc šīs mīlestības vadītas, klostermāsas visu Gavēni veltīja nemitīgajai Vissvētākā Sakramenta adorācijai, aizlūdzot par savu zemi un visu pasauli.
Līdzīgā veidā, būdamas aizkustinātas par notiekošo Ukrainā, viņas vēlējās iesaistīt lūgšanā ticīgos, kuri apmeklē viņu kapelu, piedāvājot izvēlēties laiku, ko veltīt Euharistijas adorācijai katru Gavēņa svētdienu, sākot no pirmajām rīta stundām, kad līdz ar Laudēm tika atklāts svētītais žēlastības laiks. Šis spēcīgais aizbildināšanas laiks savu kulmināciju sasniedza Lieldienu vigīlijā, kas tika svinēta ar īpašu intensitāti. “Domās kavējāmies pie visām nāves un ciešanu situācijām, kas tika uzticētas mūsu lūgšanām. Tie bija slimnieki, vientuļie un izmisušie, bezpajumtnieki, ģimenes grūtībās… Viņus visus mēs redzējām Augšāmcēlušā godības apgaismotus,” atceras māsas. Viņas uzsver, ka Jēzus ir tas, kurš pārveido sāpes un dāvā jaunu dzīvi.
Dažiem grūtdieņiem reliģiskās veltī īpašu pieeju. Viņas tos satiek klostera parlatorijā, jeb “runātavā”, un lūdzas ar viņiem kopā, lai tos atbalstītu smagos brīžos. Viņu vidū ir māte, kura autoavārijā pazaudējusi savu vienīgo dēlu, ģimenes, kuras nespēj uzturēt savus bērnus, jaunieši, kuri meklē jēgu savai dzīvei, sievietes, kurām nepieciešama garīgā pavadība utt.
Vēl viens veids, kādā konkrētās reliģiskās kopienas māsu dzīvesveids ir iedvesmojis pārdomāt par Kristus gaismu, ir vistuvākajiem ieinteresētajiem cilvēkiem uzsākt “Lectio Divina” tikšanās. To darīt iesaka arī jaunākie Baznīcas dokumenti par klauzūras dzīvi. Pirms tam šādas tikšanās ir notikušas tikai kopienas māsu ietvaros. Arī šī iniciatīva smeļas spēku no māsu kontemplatīvās dzīves saknēm, jo Dieva Vārds cilvēku nesasniedz, ja to neuzklausa katru dienu, atverot tam savas sirds mīlestību.
Sardīnijā dzīvojošās klostermāsas ir pārliecinātas, ka tas, ka svētā Klāra arī šodien spēj izplatīt gaismu un ar savu lampiņu apgaismot Kunga namu, ir saistīts ar brālīgas un vienotas dzīves liecību, ko sniedz viņas pašas. Ja svētā Klāra sava paaicinājuma un savas harizmas sintēzi izteica “svētā vienotībā un galējā nabadzībā’’, tad šodien vēl vairāk ir vajadzīga liecība, ka ir iespējams pārvarēt individuālismu, kas dominē mūsdienu kultūrā un mentalitātē, strādājot pie savas sirds, lai tā saskaņā ar Svētā Gara žēlastību nemitīgi atgriežas, līdz kādu dienu varēs uzcelt to kopienas veida “mēs”, kuru caurstrāvo paša Jēzus dzīvā klātbūtne, kas palīdz nest augļus Baznīcā un pasaulē.
