Māsa Teodora: Izvēlēties dzīvību kara vidū!
Svitlana Duhoviča - Vatikāns
Vissvētā Pestītāja misionāru kongregāciju viņa vada kopš 2022. gada oktobra. Viņas dzimtajā Ukrainā šīs kongregācijas sieviešu atzars darbojas kopš 1998. gada. Ukrainas provincē ietilpst 5 kopienas ar pavisam 26 māsām. Viņas palīdz redemptoristu priesteriem draudzēs, strādā ar jauniešiem un bērniem, vada katehēzes nodarbības, rīko vasaras nometnes, svētceļojumus un rekolekcijas.
Karš šīm gados jaunajām reliģiskajām ir uzlicis smagus pārbaudījumus. Tās visas ir jaunākas par 50 gadiem. “Mums likās, ka esam atstātas vienas ar savām bailēm, dusmām un sāpēm. Dažreiz uzmācās sajūta, ka naids ir spējis ielauzties mūsu sirdīs. Es pati mēdzu izjust sašķeltību sevī. Kopienas lūgšanās pateicos un slavēju Dievu, bet atgriežoties istabā, pieredzēju viskonfliktējošākās izjūtas, pār kurām nespēju valdīt. Kādu dienu es sapratu, ka šī sašķeltība nenāk no Dieva. Jēzus piecēlās ar savām brūcēm. Viņš zina, ko nozīmē nest šīs brūces un pieredzēt sāpes līdz pat nāvei. Sapratu, ka šo traģēdiju varu pārdzīvot tikai Viņā un ar Viņu,” stāsta māsa.
Iekšējais ceļojums māsu Teodoru veda pie savu sāpīgo emociju uzticēšanas Dievam, pie izjustas lūgšanas, kurā netrūka asaru. “Kungs, es piederu Tev,” viņa lūdzās. “Tu esi mūs radījis dzīvībai, bet mūs vajā nāve. Tu aicināji mūs būt par dzīvo cerību tik daudziem cilvēkiem, bet mūs pārņem nāves un baiļu ēna”. Iekšējās dzīves pieredze kongregācijas vadītājai pēc lūgšanas iemācīja palikt klusumā, lai dotu laiku Dievam atbildēt uz izteikto lūgumu. “Es teicu, ka gaidīšu cik ilgi vien būs vajadzīgs, bet lai Viņš neatstāj mani vienu visā ko pārdzīvoju,” stāsta māsa Teodora.
Karš prasa nemitīgu izšķirtspēju – gan iekšējā, gan arī pastorālajā dzīvē. Māsa Teodora Šulaka, kura no 2013. gada līdz 2022. gada oktobrim bija redemptoristu kongregācijas māsu Ukrainas provinces vadītāja, atceras, ka pēc Krievijas karaspēka invāzijas, māsas apsvēra, ko darīt, lai labāk kalpotu Baznīcai un cilvēkiem kara situācijā. Jau martā 10 reliģiskās, kuras prata angļu, vai vācu valodu, devās uz Vāciju, Austriju un Īriju, lai palīdzētu katoļu iestādēs, kuras uzņēma ukraiņu bēgļus. Vairāk kā pusgadu viņas palīdzēja saviem tautiešiem aizpildīt dokumentus, apmeklēja slimos un ievainotos slimnīcās un asistēja bēgļu bērniem vietējās skolās. Cits viņu darba aspekts ir psiholoģiskā palīdzība kara upuriem. Dažas māsas, kuras ir specializējušās psiholoģijā un psihoterapijā, nolēma iziet papildus kursus, lai palīdzētu cilvēkiem pārvarēt sēras un garīgos ievainojumus.
“Dažos mūsu konventos,” stāsta māsa Teodora, “esam pieņēmuši bēgļus, un to vidū ir arī tatāru musulmaņu ģimene. Viņu uzturēšanās laikā konventā, ģimenē piedzima bērns. Jaunie vecāki ierakstīja ļoti aizkustinošu liecību Facebook vietnē, kurā atzinās, ka iepriekš tie nebija iedomājušies, ka ir iespējamas tik tuvas un sirsnīgas attiecības starp kristiešiem un musulmaņiem.
Redemptoristu misionārēm ir arī kopiena Čerņigivā Ukrainas ziemeļos. Pirmajos kara mēnešos māsas šeit nespēja turpināt savu misiju. Tām nācās atstāt pilsētu, ko bija aplencis un bombardēja krievu karaspēks. Aprīlī, kad reliģiskās atgriezās, viņu priekšā pavērās iznīcības skats. Māsa Teodora, būdama specializējusies psihoterapijā, arī ieradās šai pilsētā. “Devāmies pie cilvēkiem, kuri bija cietuši visvairāk,” viņa stāsta. “Daudzi bija zaudējuši savus tuviniekus, mājas, visu. Ar viņiem sarunājoties un tos uzklausot, mēs tiem palīdzējām pārvarēt depresiju un panikas lēkmes. Šiem cilvēkiem patiešām ir nepieciešams apzināties, ka ir kāds, kurš tiem ir tuvs, kāds, kurš var sniegt cerību un uzturēt ticību.”
Misionāre piebilst, ka neraugoties uz to, ka dusmas ir dabiska atbilde uz netaisnību un pieredzētajām ciešanām, tomēr svarīgi ir neļaut tām kļūt par dominējošām izjūtām. Tāpat ir svarīgi prast uzturēt dzīvību pat mazos žestos, tādos, kā viena Čerņigivā satikta sieviete, kura ap savu pilnībā sagrauto māju ir iekopusi brīnišķīgu dārziņu. Šī sieviete māsām teikusi: “Es savā dzīvē uzmanību pievēršu mazām lietām. Paraugieties uz šo mazo stādiņu, kas tikko izdīdzis no zemes! Tas augs lielāks un dzīvos.” Māsa Teodora, kura ir bijusi lieciniece tam, ko nozīmē izvēlēties dzīvību, to bieži atkārto arī pati priekš sevis.
Publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte
