Negaidīts pavērsiens māsas Julianas Zēlmanes dzīvē
Ceļojums uz Asīzi un pirmās tikšanās ar franciskāņu kopienu iesēja nelielu sēkliņu Julianas sirdī. Meitene piedzima 1983. gadā nelielā Bavārijas ciematā netālu no Vircburgas. Viņai patika kontaktēties ar franciskāņu māsām, vēlāk viņa uzmeklēja Obercelles kopienu, piedalījās garīgā paaicinājuma dienās un pavadīja šeit nedēļas nogales. Tā nelielā sēkliņa pamazām izdīga, taču ceļš uz franciskāņu māsu konventu joprojām bija tāls
Sākumā Juliana bija pārliecināta, ka viņas aicinājums ir garīgi pavadīt smagi slimos. 2009. gadā 26 gadu vecumā viņa nolēma pievienoties Svētā Franciska Trešā ordeņa Jēzus Svētās Bērnības kalpoņu kopienai, kuras pazīst arī kā “Obercelles franciskāņu māsas”. Tai pašā gadā māsa Juliana tika aicināta sadarboties ar bēgļu uzņemšanas centru Vircburgā. Viņa šo piedāvājumu pieņēma un dažus mēnešus vēlāk apgalvoja: “Es šo vietu vairs nevaru atstāt!” Kā stāsta aculiecinieki, Julianas klātbūtne vien šai centrā nes tik daudz labuma…
Darbā ar bēgļiem māsa Juliana velk paralēles ar Jēzus Svētās Bērnības kalpoņu kopienas dibinātājas Antonijas Verras darbu, kura XIX gadsimta vidū kalpoja no cietuma izgājušajām sievietēm, palīdzot tām integrēties sabiedrībā. Vircburgas bēgļu centrā, kas iekārtots bijušajā amerikāņu militārajā bāzē, dzīvo ap 450 cilvēku. Tie ir vīrieši, sievietes un bērni. Ieceļotāju vidū ir gan jaundzimušie, gan veci ļaudis. Viņus aprūpē vietējo iedzīvotāju komanda, kurā ietilpst arī mediķi. Komandas locekļi vadās pēc tā, kas visiem cilvēkiem ir kopīgs, neraugoties uz katra izcelsmi un reliģiju. Galvenais mērķis ir palīdzēt tiem, kam klājas grūti.
Māsa Juliana, kas darbojas šīs komandas sastāvā, atzīst, ka bieži vien tas, kas sākumā liekas “svešs”, vēlāk kļūst “pazīstams”. Viņa pastāsta kādu epizodi ar jaunu irākiešu musulmani. “Mēs, Obercelles franciskāņu māsas, ap kaklu nēsājam ķēdīti ar medaljonu, kura vienā pusē ir attēlots svētais Francisks, otrā Jaunava Marija. Irākietis man pajautāja, vai tā ir Marija. Pārsteigta, atbildēju, ka “jā”. Tad viņš man sacīja, ka arī viņš vēlētos sev šādu medaljonu. Es pasmaidīju un teicu: Nē, tas nebūs iespējams, jo, lai saņemtu šādu medaljonu, ir jāiestājas māsu kopienā, bet viņš taču ir vīrietis. Mēs abi pasmējāmies, bet pēc tam mums izvērtās ļoti dziļa saruna. Jaunais vīrietis pastāstīja, ka Marija ir svarīga ne tikai viņam, bet visā islāma reliģijā. Tā bija aizkustinoša un ļoti unikāla saruna”.
Eiropā darbojas tā dēvētā “Dublinas sistēma”, kas nozīmē, ka bēgļiem ir jāprasa patvērums jau pirmajā drošajā valstī, kuru viņi ir sasnieguši. Tas nozīmē, ka visi šie ļaudis, kuri pārsvarā ierodas Vidusjūras zemēs – Itālijā, Grieķijā un Spānijā, nevar turpināt ceļu tālāk uz ziemeļiem, kur viņi gribētu lūgt patvērumu. Tas ved pie necilvēcīgas situācijas, kad bēgļi tiek sadzīti lielos lēģeros jau pirmajā apstāšanās valstī. Tieši šādas sistēmas dēļ māsa Juliana nonāca masu mediju redzeslokā. Viņas pieļautā kļūda bija tā, ka gribēdama labu, māsa ļāva patverties baznīcā cilvēkiem, kuriem bija jāatstāj valsts tāpēc, ka viņi vispirms bija ieradušies Itālijā un tikai tad turpināja ceļu uz Vāciju.
Māsa Juliana atceras, ka pirms dažiem gadiem vietējās varas autoritātes nolēma ļaut patverties baznīcā ar zināmiem nosacījumiem. Tas tika darīts jau vairākas reizes. Lai patvertos baznīcā, bija jāiesniedz lūgums, kurš tika rūpīgi izskatīts un patvērums garantēts tikai patiesas vajadzības gadījumos. Julianas pārkāpums saistās ar divām sievietēm no Nigērijas, kuras bija kļuvušas par piespiedu prostitūcijas upuriem pēc tam, kad bija pakļautas seksuālai vardarbībai jau bērnībā. Deportācija uz Itāliju, nozīmētu atgriešanos uz ielas, kā tas jau bija noticis ar vienu citu nigērieti. Māsa Juliana, kura bija ļāvusi šīm sievietēm patverties baznīcā, 2021. gadā bija spiesta stāties tiesas priekšā, bet 2022. gadā tika apžēlota.
Franciskāņu trešā ordeņa māsa savā kopienā rod spēku, lai katru dienu turpinātu rūpēties par cilvēkiem, daudzi no kuriem ir iemantojuši garīgās un arī fiziskās traumas, un sev līdzi nes neiedomājamus stāstus. “Mūsu garīgumā svarīga lieta ir fakts, ka Dievs kļuva cilvēks, Viņš atnāca maza bērna izskatā. Tieši tāpēc, ka Dievs pats sevi parāda kā trauslu un nespējīgu, mēs ļaujam sevi aizkustināt cilvēcisko būtņu dzīves realitātei,” skaidro franciskāņu māsa no Vācijas. “Tas ir tas motors, kas man liek kustēties uz priekšu,” saka māsa Juliana. Viņa ir pateicīga gan māsām kopienā, gan arī bēgļu centra aprūpes komandai par sniegto atbalstu un iespēju dalīties savās ikdienās rūpēs un priekos.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
