Lombardi par Benediktu XVI: dzīve, veltīta Jēzus vaiga meklējumiem
Jānis Evertovskis - Vatikāns
“Drīz es nostāšos savas dzīves pēdējā tiesneša priekšā. Pat ja man ir daudz iemeslu trūkties un baidīties par savu garo dzīvi, es tomēr esmu laimīgs, jo man ir stingra pārliecība, ka Kungs ir ne tikai taisnīgais tiesnesis, bet arī draugs un brālis, kurš jau pats izcieta manu nepilnību dēļ, un kā tiesnesis vienlaikus viņš ir arī mans Aizstāvis. Vēršot savu skatienu uz tiesas stundu, es skaidri apzinos, ko nozīmē žēlastība būt kristietim. Būšana par kristieti man sniedz iespēju pazīt, vēl vairāk – būt draudzībā ar manas dzīves tiesnesi un ļauj man ar paļāvību iziet pa nāves tumšajām durvīm. Šajā sakarā man nemitīgi nāk prātā tas, ko Jānis raksta Atklāsmes grāmatas sākumā: viņš redz Cilvēka Dēlu visā savā varenībā un nokrīt pie Viņa kā miris. Taču Viņš, uzlicis tam labo roku, saka: ‘Nebīsties! Es esmu…’ (sal. Atkl 1, 12-17)”. Tā rakstīja Benedikts XVI šī gada 6. februārī savā pēdējā vēstulē pēc sāpīgajām “sirdsapziņas izmeklēšanas un pārdomu” dienām par pret viņu vērstām kritikām saistībā ar vardarbību, kas notika laikā, kad viņš vairāk nekā pirms 40 gadiem bija Minhenes arhibīskaps.
Tēvs Federiko Lombardi, rakstot par mūžībā aizgājušo emeritēto pāvestu, saka: “Visbeidzot ir pienācis satikšanās ar Kungu brīdis. Protams, nevar teikt, ka tas bija negaidīts un ka mūsu cēlais senjors būtu to sagaidījis, nesagatavojies”. Jezuītu tēvs norāda, ka Benedikts XVI mums atstāja skaistu liecību, kā daudzu garumā līdz pat galam izdzīvot savu ticību aizvien lielākā un lielākā vecuma trauslumā. Tas, ka viņš atteicās no pāvesta kalpojuma, ļāva viņam noiet šo ceļu lielā mierā.
Benediktam XVI bija tā žēlastība, ka viņš varēja noslēgt savu ceļu, saglabājis skaidru prātu, un ar pilnu apziņu tuvoties “pēdējām lietām”. Gan kā teologs, gan pāvests viņš par tām runāja ļoti dziļi, ticami un pārliecinoši. Priesteris Lombardi atzīst, ka viņa raksti un vārdi par eshatoloģiju, kā arī viņa enciklika par cerību ir liela dāvana Baznīcai, kuru viņš visu šo gadu garumā pavadīja ar savām klusajām lūgšanām.
Viena no daudzām lietām, ko min emeritētā pāvesta bijušais preses sekretārs, ir triloģijas par Jēzu sarakstīšana un pabeigšana. Kā pāvests, kuram bija tik daudz dažādu pienākumu, varēja ko tādu paveikt? – viņš jautā. Tas noteikti bija dziļu pārdomu un pētījumu rezultāts. Bez šaubām, tam par pamatu bija arī liela iekšējā dedzība un motivācija. Tās ir ne tikai pētnieka, bet arī ticīgā sarakstītās lappuses. Runa ir par ticīgo, kurš visu savu dzīvi veltīja Jēzus vaiga meklējumiem. Tajā viņš saskatīja sava aicinājuma un kalpošanas citiem piepildījumu. Tēvs Lombardi piebilst: “Nedomāju, ka tā bija nejaušība, ka lēmums par atteikšanos no pāvesta amata 2012. gada vasarā sakrita ar darba pie triloģijas par Jēzu noslēgumu. Tas bija laiks, kad tika izpildīta misija, kuras centrā bija ticība Jēzum Kristum”.
Jezuītu priesteris Lombardi norāda, ka Benedikts XVI kalpoja visai Baznīcas kopienai, gudri to vadīja pa mūsdienu ceļiem, sargāja tās vienotību un ticības autentiskumu. Devīze “Patiesības liecinieki”, ko viņš izvēlējās konsekrācijas par bīskapu brīdī, ļoti labi izsaka Jozefa Ratcingera dzīves un aicinājuma galveno pavedienu. Patiesība viņa skatījumā nav abstraktu konceptu kopums, bet ir Jēzus Kristus personība.
